Izdevniecība “Lauku Avīze” piedāvā grāmatu par Austras Skujiņas dzīvi un kaislībām

Ilgu_putni

Maija Krekle “Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības”
Rīgā ierodas nemiera pilna tumšacaina meitene ar bubi galviņu, kura neprātīgi iemīlējusies pilsētā un dzejā. Austra vēlas nokārtot savu dzīvi un no sirds kāro būt tur, kur Ziemeļnieks, Grots, Čaks, Grēviņš… Vai dzīvē viņa ir tā pati, kas dzejā? Vai īsās, bet kaislīgās aizraušanās spēs sniegt to, ko no dzīves gaidījusi?
Autore šķetina Austras Skujiņas attiecības ar ģimeni, draugiem un vīriešiem un paver priekškaru uz 20.–30. gadu sabiedrību.
Maijas Krekles romāns lauzīs priekšstatus par visiem it kā tik labi zināmo stāstu – nelaimīgu dzejnieci, kas mierinājumu meklējusi Daugavas dzelmē.

Romāna tapšanā Maija Krekle izmantojusi Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Valsts Vēstures arhīva un Misiņa bibliotēkas materiālus. Autores tekstā ievīti Austras Skujiņas dienasgrāmatas, vēstuļu un dzejoļu fragmenti.

Maija Krekle līdz šim pazīstama ar pašas romāniem – “Vita brevis. Vēlreiz” (2011), “Brisele. Tu. Brisele. Es ” (2012), “Zeme mani nes” (2014) un kultūrvēsturiskajām esejām. Literatūras zinātniece un kultūras žurnāliste Linda Kusiņa par Maijas Krekles rokrakstu teikusi: “Maijas Krekles romānus var izgaršot, izsmaržot, izjust ar visām maņām. Līdz beigām. Pat paredzamām un iepriekš nolemtām.”

Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Formāts: 130×200
Apjoms: 368 lpp.
Cietie vāki
Māksliniece Nataļja Kugajevska
Citāts no grāmatas:

“Es pat vairs neatceros, kad viņš pirmo reizi man apsēdās blakus, bet tas, ko teica, bija no sirds un prātīgi domāts. – Austra, neej uz krogu! – Čaks saņēma manu roku, kurā turēju pustukšu glāzi, un sirsnīgi ieskatījās sejā. – Pietiks dzert, meitēn!
Biju apskurbusi no vīna un skaļajām dziesmām pie galda, tāpēc dusmās izrāvu roku, vīnu izšļakstīdama uz visām pusēm, un gribēju kaut ko atcirst, bet nevarēju. Izlasīju Čaka acīs tik izmisīgu lūgumu, ka vajadzēja paklausīt. Piecēlos un aizskrēju mājās, aiz dusmām raudāju un aiz bēdām dusmojos. Bet no tās reizes – precīzāk no nākamās, kad satikāmies, esam draugi. Es, spītīgā un nevaldāmā Austra, kas nevienam neklausa, paklausu Čakam, jaunajam dzejniekam un skolotājam.”

Līdzīgas ziņas