Mūžībā aizgājusi literatūras kritiķe, redaktore un bibliogrāfe Ildze Kronta (īstajā vārdā Ildze Anete Krontāle; 1940. 8. X – 2017. 5. I). Kopš 1987. gada viņa bija arī Rakstnieku savienības biedre.

 

Nelaiķes šaurajā vienistabas dzīvoklī iebūvēts apjomīgs grāmatu plaukts, savulaik īpaši pielāgots šai telpai. Tas aizņem visas sienas un līdz pēdējam piepildīts ar vislabākajām grāmatām – gan latviešu, gan cittautu autoru darbiem. Visi tie lasīti un pārlasīti ne reizi vien, kaut gan Ildzei bija izcili laba atmiņa.

Te ir arī trīs viņas pašas grāmatas “Gadi. Darbi. Personības” (1986), “Darbi. Personības. Viedokļi” (2003) un “Laiks, ko neizvēlamies” (2012). Visām trim vienāds apakšvirsraksts: Raksti par literatūru. Ja apkopotu visu autores pausto reiz tik populārajā “Kritikas gadagrāmatā” un dažādos izdevumos periodikā – “Literatūrā un Mākslā”, “Karogā”, “Jaunajā Gaitā” u.c., droši vien sanāktu vēl vismaz trīs sējumi.

Tomēr Ildze bija ļoti prasīga pret sevi, iespējams, pat vairāk nekā pret daudzajiem autoriem, kurus viņai apgādā “Liesma” strādājot (1975 – 1994) nācās rediģēt.

“Te nu ir mans Susuriņš – kleksītis. Vai bija to ciešanu vērts?” – tā Ildze ierakstījusi savā pirmajā man dāvinātajā grāmatiņā.

Kolēģei nebija ģimenes. Viņas tēvs Roberts Krontāls (1910 – 1953) uz mūžīgiem laikiem palika izsūtījumā – vai nu Noriļskā, vai Krasnojarskā, mocekļa kapavieta nav zināma. Māte Austra Krontāle (1914 – 1987) gan atgriezās no Sibīrijas, pat pieredzēja meitas pirmo grāmatu, tomēr pāragri aizgāja no dzīves, apglabāta Ikšķilē. Ildzes vecmāmiņa, mazmeitu līkumu līkumiem pa attālām meža takām vezdama, bija paglābusi lolojumu no Sibīrijas. Padomju vara nemīlēja bērnus, kuriem tik “slikti” vecāki. Arī izcilās sekmes Saldus vidusskolā nebija nekādā vērtē.

Ildzei tomēr izdevās iekļūt toreizējā Vēstures un filoloģijas fakultātē un 1964. gadā to spoži pabeigt, iegūstot filologa, bibliotēku zinātnieka un bibliogrāfa kvalifikāciju. Turklāt iepazīt kursabiedrus, kuri palika draugi uz visu mūžu. I. Čaklā, T. Rullis, S. Kļaviņa, R. Rašmeiere, L. Riekstiņa – visus pat nenosaukt. Ildzes pēdējā gadā viņi šo neaizmirstamo studiju posmu it kā izdzīvoja otrreiz. Ildze bija samērā noslēgta, savus “noslēpumus” uzticēja tikai šaurai sirdsdraugu kopai. Mēdza pasmieties: “Runā, ka es cilvēkus dalot divās grupās – mani kursabiedri un pārējie…”

Jau pieminētā izdevniecība “Liesma”, kur tika pavadīti gandrīz divdesmit gadi, nebija Ildzes vienīgā darba vieta. Algādzes gaitas sākās Dobeles rajona bibliotēkā (1964 – 1965), turpinājās Grāmatu palātā (1966 – 1970), Latvijas Valsts bibliotēkā (1971 – 1974), bet pēc “Liesmas” izputēšanas 1994. gadā līdz pat aiziešanai pensijā LNB Bibliogrāfijas institūtā galvenās bibliogrāfes amatā.

Tā kā pati nāku no apgāda “Liesma”, gribas vēlreiz pakavēties pie tur aizvadītā laika. Darbam tikko izveidotajā Kritikas un literārā mantojuma redakcijā Ildzi, šķiet, uzrunāja pati redakcijas vadītāja Saulcerīte Viese. Jau pirmajā dienā jaunā redaktore dabūja pamatīgi trūkties: nācās iet strādāt uz spiestuvi. Tāda prakse bija: lai “glābtu” plāna izpildi un nodrošinātu prēmijas, izdevniecības ļaudīm diezgan bieži vajadzēja iesaistīties palīgdarbos tipogrāfijā, piemēram, apvākot grāmatas vai iesaiņot tās. Jutīgam cilvēkam, kas “Liesmas” dīvainības vēl nepazina, tas bija netīkams pārdzīvojums. Par to Ildze mums atzinās pēc vairākiem kopā nostrādātajiem gadiem.

Par nozīmīgākajiem pašas rediģētajiem darbiem Ildze pati uzskatīja “Kritikas gadagrāmatu”, Andreja Kurcija, Ēvalda Vilka un Ojāra Vācieša Kopotus rakstus, kā arī Ojāra Vācieša piemiņas grāmatas sastādīšanu (kopā ar J. Peteru).

Jāpiemin arī Ojāram Vācietim veltītais Ildzes sastādītais krājums “Visums, sirds un tāpat…” un viņas rediģētās staļinisma upuru liecības “Via Dolorosa”. Kad šis sējums tapa, redakcijā ik pa brīdim kāds apraudājās. Jāpiebilst, ka arī mūsu kolēģe Vija, tāpat kā Ildze, bija zaudējusi tēvu, Latvijas armijas virsnieku.

Visās apgāda “Liesma” redakcijās notika tā sauktās gada pārskata sapulces. Tad katram redaktoram nācās celties kājās, stāstīt par paša veikto, pelt vai cildināt autorus, citiem vārdiem – spēlēt teātri. Ildzei tas nepatika. Parasti viņa īsi un lietišķi pateica sakāmo, tad apsēdās un pievērsās logam, pa kuru neko nevarēja redzēt, vai arī kādai grāmatai. Ildze nebija sapulču runātāja. Viņa izteica sasāpējušo šaurā draugu un paziņu lokā – un dažkārt pat ļoti kaismīgi.

Ildze bija dzimusi Lasītāja un Rakstītāja – ar lielo burtu. Tāds lasītājs spēj saskatīt ne tikai to, kas pateikts, bet arī to, kas palicis pusvārdā vai pavisam noklusēts. Rakstītājs savukārt prot kādu citu pārliecināt ar pareizā vietā un pareizajā laikā atrastiem vārdiem. Vai tā nav skaista sadarbība?

Arī slimnīcā Ildzes gulta pamazām pārvērtās par tādu kā grāmatplauktu, un, kad dakteri viņai atļāva kādu brīdi padzīvot mājās, Ildze sacīja: “Man nekas vairāk nav vajadzīgs, tikai manas grāmatas…”

Reiz gan viņa ierunājās, ka ļoti pietrūkstot teātra izrāžu un koncertu. “Jā, jo īpaši koncertu…” Kad durvis vēra atjaunotais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, viņai pat radās plāns kā no slimnīcas nokļūt līdz Valdemāra ielai. Turp un atpakaļ…

Apbrīnojami, bet, slimnīcā gulēdama, vājniece par daudziem notikumiem bija labāk informēta nekā citi, kas gribēja viņai tos pavēstīt. Internets, radio, mobilais tālrunis, katru ceturtdienu žurnāls “Ir”, jauniznākušās grāmatas.

Ildze arvien patika skaisti ģērbties, saskaņot krāsas, izvēlēties gaumīgus aksesuārus, kā pati teica “turēt kārtībā galvu”, kas nozīmēja – reizi pa reizei aiziet pie friziera.

Ildze nevarēja ciest plikus logus, kādi savulaik bija apgādā “Liesma”, ilgi klīdām pa toreizējo universālveikalu Vecrīgā, līdz atradām ko piemērotu.

Puķēm vāzēs katru dienu nācās mainīt ūdeni (ziedu bija daudz – autori neskopojās), vajadzēja apgriezt kātiņus, nolobīt apkaltušās lapiņas. Sīkumi? Protams. Paldies Tev par sīkumiem, paldies Tev par lielajām lietām! Paldies Tev par visu!

Ja varonību varētu iemācīties, mēs skolotos pie Tevis.

Bet diez vai tas ir iespējams.

 

Ligita Bībere,

grāmatu redaktore