Paulīna Zalāne-Vallēna mūžībā (1931–2018)

17. aprīlī mūžības slieksni ir pārkāpusi latgaliešu dzejniece, zinātniece, skolotāja Paulīne Zalāne-Vallēna.
Dzimusi 1931. gada 21. augustā Stirnienes pagastā Antona un Veronikas Zalānu ģimenē. 1944. gadā kopā ar ģimeni emigrējusi uz Vāciju, kur dažādās nometnēs nodzīvojusi septiņus gadus. 50. gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur Minesotas Universitātē ieguva bakalaura un maģistra grādu pedagoģijā, vācu un franču valodā.
1975–1977. gadā Paulīne Zalāne-Vallēna bija žurnāla „Treji vārti” Jauno autoru nodaļas vadītāja. 80. gados radiostacijā „Brīvā Eiropa” veidojusi raidījumus par latgaliešu literatūru, bet pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 90. gados Rēzeknes Augstskolā (šobrīd – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā) studentiem lasīja lekcijas ārzemju literatūrā, kā arī kursus plašākam interesentu lokam „Kristietības loma laikmeta atjaunošanā” un “Kristīgā un latviskā audzināšana”.
P. Zalāne-Vallēna bija atzīta dzejniece trimdas latviešu sabiedrībā. 1956. gadā bijusi pirmā dzejas publikācija žurnālā „Dzimtenes Balss” (Nr. 8.–9.). Zīmīgākais izdevums ir dzejoļu krājums „Cilvēka ceļš” (2002), ko autore izdevusi sadarbībā ar Latgales Kultūras centra izdevniecību. Sadarbību ar illgadējo izdevniecības vadītāju Jāni Elksni dzejniece turpinājusi kopš sava pirmā brauciena uz Latviju līdz pat aiziešanai viņsaulē.
Dzejniece Marta Bārbale atzinīgi vērtē viņas oriģināldzeju: “Dzejoļi ir skaidri, koncentrēti domā, skanīgi, muzikāli. Paulīnei Zalānei visraksturīgākie ir atziņu dzejoļi par cilvēka mūžu, dzīves gājumu un redzējumiem. Dzejniece spēj runāt tā, ka arī smeldzīgums ir gaišs un vitāls.”
P. Zalāne-Vallēna ASV vidienes latviešu centros lasījusi referātus par latviešu literatūru, folkloru, nacionālajiem un sabiedriskajiem dzīves jautājumiem. Daudzkārt referējusi arī amerikāņu sabiedrībai par Latvijas likteni un problēmām.
P. Zalānes-Vallēnas misija bija popularizēt latgaliešu literatūru. Ir tapuši daudzi zinātniski raksti par latgaliešu literatūru trimdā, atsevišķiem tās pārstāvjiem: Franci Trasunu, Pīteri Miglinīku, taču visdziļāk ir izpētīta Antona Rupaiņa daiļrade. P. Zalāne-Vallēna sevi sauca par A. Rupaiņa „literāro krustmeitu”. Viņa rūpējās par autoru, kad viņš smagi slimoja, gādāja par viņa pārapbedīšanu Latvijā, skrupulozi analizēja viņa darbus.
Viņi bija gara radinieki, iestāšanās par latviski latgaliskām vērtībām viņiem bija dzīves jēga: „Tautas noliedzējiem un tautas pametējiem, kādu netrūkst arī mūsdienās, rakstnieks [A. Rupainis] stāda pretim tautas saglabātājus un aizstāvjus, „Baltajos tēvos” tādi ir vecais Ūsāns un daļēji arī tēvs Remigijs. Vēlāk, dižākais no visiem – Pēteris Miglinīks, tautas dziesminieki un vēlākie atmodas laika darbinieki. Romānā „Tauta grib dzeivōt” F. Trasuns saka: „Aizalīgt sovas tauteibas taids pat grāks, kai aizalīgt sova tāva un mōtes.” Pīters Miglinīks māca savu māsu bērniem [arī Nikodemam Rancānam un Francim Kempam]: „Tavs tēvs ir Dievs, tava māte ir Dzimtene, tavi ļaudis ir brāļi un māsas.” Un kādā nepabeigtā rakstā A. Rupainis saka, ka baltu tautas ir piemeklējusi sodība, jo tās grēkojušas pret bausli Tev būs godāt savu tēvu un māti, t. i., savus senčus un savu pagātnes mantojumu.” Tā par A. Rupaiņa darbu pamatideju rakstījusi P. Zalāne-Vallēna.
2010. gadā viņa kopā ar vīru plānoja atgriezties Latvijā. Vīrs bija no Liepājas puses, dzejniece – no Stirnienes, iegādājās māju Ogres pusē – lai ir pusceļā līdz katra bērnības zemei. Bet pirms pašas pārcelšanās traģisks negadījums aizsauca P. Zalānes-Vallēnas dzīvesbiedru aizsaulē. Dzejniece atgriežas Latvijā, kā pati saka, sagaida savu Balto dienu, taču jūtas samērā vientuļi, pusceļā uz mājām.
Kā viņa pati rakstīja savā dzīvesstāstā, neilgi pirms aiziešanas: „Liels gandarījums man bija darbs Rēzeknes Augstskolā, kur lasīju lekcijas Rietumzemju literatūrā un garīga satura kursos. Tas bija mūža sapņa piepildījums – mācīt savas zemes jauniešus, tos, kuri savu dzīvi un darbu atdos Latvijai. Vai viņu daudz vai maz, viņos ir dzimtenes mīlestība un rūpes par tautu. Viņos es redzu Latvijas nākotni. Un ticu, ka pienāks laiks – ja arī es to skatīšu caur Stirnienes vai Varakļānu Sila kapu priedēm, ka mūsu mīļajā, daudz cietušajā zemītē atkal atgriezīsies BALTĀ DIENA.”
Atvadīšanās no Paulīnes Zalānes-Vallēnas notiks sestdien, 21. aprīlī, 12.00 Stirnienes Sv. Laurencija katoļu baznīcā.
Sit tibi terra levis!

Līdzīgas ziņas