7. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejs atklās pilsētas dzejai un vēsturei veltītu izstādi “Rīgas pieraksts dzejā” Rīgas mākslas telpā. Laika atvēziens šai izstādei ir izpleties no 20.gadsimta sākumam līdz pat mūsu dienām. “Rīgas pieraksts dzejā” ir asociatīvs ceļojums pilsētas vēsturē, izceļot četrus laika nogriežņus, kuros Rīga pastāvēja gan kā nacionālas valsts galvaspilsēta, gan tika varmācīgi implantēta Padomju Savienības miesā, tomēr cauri laiku un varu maiņām iemiesojot modernas pasaules lielpilsētas garu. Katrai daļai ir savs koncepcijas autors.

Izstādes sākuma daļa “Pilsēta kā nenovēršama ideja” (autore Ieva Āva) atklāj tolaik vēl jauno, no Latvijas laukiem nākušo dzejnieku – Friča Bārdas, Edvarta Virzas, Elzas Stērstes, Jāņa Akuratera, Linarda Laicena u.c. – skepsi pret reālās Rīgas viņuprāt samaitāto dzīvi un sapņus par ideālo Rīgu – līdzinieci Rietumeiropas metropolēm.

Starpkaru laiku reprezentē izstādes daļa “Elektrizētā Rīga” (autore Anita Smeltere) – pilsēta dzejā parādās kā dinamisks un dzīvs organisms un valdzina ar bagātīgo kultūras dzīvi, kas ir radniecīga ar Rietumeiropas metropoļu gaisotnei. Zīmīgi, ka tieši šā laika posma Rīga un tās nomales iegūst savu izcilāko apdzejotāju – Aleksandru Čaku, lai arī brīnišķīgas rindas Rīgai rakstījuši arī Pēteris Ērmanis, Jānis Sudrabkalns, Ēriks Ādamsons, Austra Skujiņa u.c.

Daļa “Sagūstītā Rīga” (Autore Krista Anna Belševica) atklāj it kā no divām ārēji nesamērīgām daļām salikto Rīgu. Viena ir okupētās pilsētas teritorija, kura pamazām tiek rusificēta un apaudzēta ar masu apbūves guļamrajoniem. Šo teritoriju 1960. gadu sākumā apgūst jaunā, dažkārt par disidentisko dēvētā, dzejnieku paaudze – Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, vēlāk Monta Kroma, Māris Čaklais, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis… Otra ir trimdas “Elles ķēķa” modernistu nosapņotā Rīga, kas iznirst no Amerikas metropoles Ņujorkas dzīlēm. Zīmīgi, ka 1965. gadā Rīgā aizsāktā Dzejas dienu tradīcija, būdama kompromiss starp oficiālās varas uzspiesto rāmi un poēzijas brīvo spēku, kuru bija iespējams translēt daudzskaitlīgajām cilvēku masām, cauri laikiem un varām mainot formu un saturu ir aktuāla vēl joprojām.

Izstādes noslēdzošais posms “Slengs pilsētas ielās” (autors Marians Rižijs) ir kustīgs un neparasts laiks. 80. gadu vidū “Elsberga un Melgalva” paaudze ir stabili ienākusi literatūrā ar savām pirmajām grāmatām, uz 90. gadu robežas sāk šķilties un spirināties nākamā paaudze (A.Akmentiņš, J.Elsbergs (Ramba), I.Roze, L.Zolnerovičs u.c.). Taču taču dinamiskais politisko notikumu laiks – Atmoda, Dziesmotā revolūcija un tai pa pēdām sekojošā režīma nomaiņa nav pateicīgākais fons spilgtai un radikālai literāro paradigmu maiņai – tai skaitā nacionālā koda revidēšanai, postmodernisma poētikas ekspansijai, latviešu dzejas kosmopolitizācijai. Tomēr izmaiņas notiek – kaut arī lēni un pakāpeniski. Pirmo lūzumu ar saviem otrajiem dzejoļu krājumiem iezīmē Edvīns Raups un Eduards Aivars – atklājot jaunu poētikas teritoriju. 90. gadu nogalē literatūrā ienāk jauna paaudze (K.Vērdiņš, M.Pujāts, R.Briedis, I.Balode), kurai par padomju laikiem ir miglainas bērnības atmiņas un kura brīvi, bez aizspriedumiem var rīkoties gan ar nacionālajiem kodiem, gan vēsturisko atmiņu, to kombinējot pasaules modernās dzejas tendencēm. Šajā laikā Rīga dzejā atgūst cenzūras un normatīvās leksikas izsvītroto realitātes daļu, ko pārstāv marginālie sociālie slāņi un subkultūras. Atklājas atsevišķu lielpilsētas rajonu, ielu faktūra. Ko vien vērtas ir Jura Kunnosa poētiskās pastaigas Rīgas centra ielām, kurās mēs atpazīstam ne vien noteiktas vietas topogrāfiju, bet arī uzzinām tās kultūrvēsturi. Vienā pilsētā sadzīvo milzums rīgu – bezgalīgās vientulības (Gatis Krūmiņš), ofisu un jauno dzīvojamo rajonu (Rūta Mežavilka), naktsklubu un dīdžeju (Sergejs Timofejevs) u.c. rīgas.

Tā vienmēr ir bijusi vienlaikus sava un sveša pilsēta. Piederīga Latvijai un stāvoša tai pāri – kā atsevišķa, šķietami pašpietiekama pilsētvalsts. Tādēļ ikviena jauna dzejnieku paaudze Rīgu apgūst no jauna, mēģina tajā “pierakstīties”, atrod to vienā laikā gan pārgatavojušos un puvuma skartu, gan zaļi negatavu un sūru, gan izplaukušu ziedos…

Ar šo Rīgas daudzbalsību dzejā jūs varēsiet iepazīties izstādē, kā arī, paralēli pilsētvides vēsturei, izstaigāt literāro notikumu laika līnijas un notvert autentiskuma sajūtu, pētot rokrakstus un piemiņas lietas no dzejnieku kolekcijām, kas glabājas Rakstniecības muzeja krājumā. Izstādes mākslinieks ir Rūdolfs Baltiņš. Taču savas interpretācijas par nozīmīgu pilsētas dzejnieku tekstiem izstādē sniegs arī laikmetīgās mākslas pārstāvji Anna Salmane un tekstgrupa “Orbīta”.