Vizma Belševica

Vizma Belševica – dzejniece, rakstniece, tulkotāja. V. Belševicas daiļrades liktenis bijis traģisks. Dzejniece pieder tā saucamai atkušņa paaudzei, kuru pārstāv arī O. Vācietis. Dzejnieces lirika ir inteliģenta, filozofiska, ekspresīva, kontrastiem bagāta – trauslums un spīts, uzdrīkstēšanās, pagātnes un tagadnes paralēles, dzejoļu novatoriskā konstrukcija, daudzpusīga ritma variēšana, lakonisms. Dzejoļos bieži vien ir monologa vai dialoga forma, tā savās izjūtās iesaistot lasītāju, satuvinoties ar to.
Saņēmusi A. Upīša prēmiju (1982), O. Vācieša prēmiju (1988), Forseta literāro prēmiju (Zviedrijā, 1992), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Latvijas Kultūras ministrijas gadskārtējo prēmiju par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā (1997), Tomasa Transtremera balvu dzejā (Zviedrijā, 1998), par grāmatu «Bille» saņēmusi K. Gopera fonda balvu (1993) un Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu (1997, arī par «Billes» turpinājuma otro grāmatu «Bille dzīvo tālāk»). Rakstnieku Savienības biedre (1958). LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1986), Latvijas PEN kluba Rīgas nodaļas vadītāja (1988–1990). V. Belševicas dēli – dzejnieki Klāvs Elsbergs (1959–1987) un Jānis Elsbergs (arī Jānis Ramba, dzim. 1969).

Visma Belševica (prec. Elsberga; dzimusi 1931. gada 30. maijā Rīgā, mirusi 2005. gada 6. augustā Rīgā). V. Belševica beigusi Rīgas 2. poligrāfijas arodskolu (1948) un Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1955), Maskavas M. Gorkija Literatūras institūtu (1961). Strādājusi laikrakstā «Pionieris» par literāro līdzstrādnieci (1948–1949) un skolu daļas vadītāju (1952–1953). V. Belševicas pirmā publikācija bija dzejolis «Zemes atmoda» (laikrakstā «Padomju Jaunatne», 1947. gada 30. aprīlī).

Pēc dzejoļa krājuma «Gadu gredzeni» publicēšanas sekoja represijas tās brīvdomīgā satura dēļ, īpaši poēmā «Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām» atspoguļotas padomju totalitārisma varas ideoloģijai nepieņemamas tēmas. Grāmata tika izņemta no apgrozības, kritikas apceres bija nežēlīgas, ilgus gadus dzejniecei tika liegta publicēšanās iespēja, viņas dzeja papildināja tā saucamās atvilktnes literatūras klāstu. Dzejas galvenie motīvi: personības un sabiedrības attiecības, t.i., vienpatņa traģika, personības garīgā trimda jeb vientulība, personības un tautas pašapziņas saglabāšana, savas nacionālās identitātes apzināšanās. V. Belševicas stāsti, tāpat kā dzeja, ir lakoniski, ieintriģējoši, raksturīga spraiga darbības virzība, autore precīzi tēlo gan vidi, gan cilvēkus, izvairoties no plašiem dzīves stāstu aprakstiem. Popularitāti lasītāju vidū 90. gados ieguva bērnības un jaunības tēlojumu triloģija par Billi, kas sagrāva līdz tam literātu vidū attēlotās saulainās bērnības motīvu, attēlojot to visās dzīves negācijās: līdz skaudrumam atklājot nabadzību, bērna un pieaugušo nesaskaņas, pārdzīvojumus. Bet pāri skaudrumam dominē gaišums un labestīga autores attieksme, kas daiļdarbam piešķir košuma un ekspresivitātes auru.

Dzeja:
Visu ziemu šogad pavasaris (1955),
Zemes siltums (1959),
Jūra deg (1966),
Gadu gredzeni (1969),
Madarās (1976),
Dzeltu laiks (1987).

Proza:
Ķikuraga stāsti (1965),
Nelaime mājās (1979),
Bille (ASV, 1992; Latvijā, 1995),
Bille dzīvo tālāk (1996),
Billes skaistā jaunība (1999).

Dzejas izlases:

Ievziedu aukstums (1988),
Baltās paslēpes (1991),
Par saknēm būt (1996).

Literatūra bērniem:

Zem zilās debesu bļodas latviešu (pasaku un teiku apdare, 1987),
Ceļreiz ceļš uz pasaciņu (lugas, 1985).

Pēc V. Belševicas stāsta «Tās dullās Paulīnes dēļ» motīviem uzņemta mākslas filma (rež. V. Beinerte, 1979).

Tulkojumi, atdzeja :

V. Šekspīra darbi: komēdija «Dots pret dotu» (1964), traģēdija «Magbets» (1981), «Soneti» (1965);
E. A. Po «Stāsti» (1960),
Dž. K. Džeroms «Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni» (1963),
Dante «Vita nouva» (1965, kopā ar J. Liepiņu),
A. Milns «Vinnijs Pūks un viņa draugi» (1967),
sakārtojusi un atdzejojusi ukraiņu dzejnieka M. Vigranovska izlasi «Dārzi un likteņi» (1967),
R. Kiplings «Blēņu stāsti maziem bērniem» (1969, kopā ar K. Egli),
A. Munte «Stāsts par Sanmikelu» (1971),
E. Hemingveja stāstu krājums «Uzvarētājs neiegūst neko» (1971), luga «Piektā kolonna» un stāsts «Sirmagalvis un jūra» (1973), romāns «Salas straumē» (1974),
M. Tvens «Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā» (1976),
E. Gilberts «Dzimtais akmens» (1980),
P. Treversa «Mērija Popinsa» (1983).

Daiļrades apkopojumi:

Raksti 4 sēj. (1999–2002).

Belševicas tulkota zviedriski: Näktergalars infarct (Halmastad, 1980, tulk. Un priekšv. J. Kronbergs); Kvinnor runt Östersön (antaloģija, Stockholm, 1996, sast. M. Otosone, latv. Aut. Tulk. J. Kronbergs); darbi ievietoti Nära röster över vatten (latv. lit. antaloģija, sast. Tulk. J. Kronbergs, Stockholm, 1997); Bille (Stockholm, 1997, tulk. J. Kronbergs,), vāciski: Pielbeerbaum im Herbst und andere Erzählung (Hannover, 1984); darbi ievietoti Der idiotische MondÖ Lettische Prosa der Gegenwart (Frankfurt am Main, 1997), igauniski: dzeja ievietota Läti uuema luule valimik daniski (Tallinn, 1997, sast. K. Skujenieks, G. Godiņš), dāniski: Koerlighed, simpelthen (Ähus, 1992, atdzej. P. Borunas, J. Kronbergs), krieviski: Узоры старника (Стихи, Maskava, 1985, tulk. T. Gluškova).

Florian Nieuwazny „Miedzy poetyckim prometeizmem a donkichoteria, czyli o poezji Betti Alver i Vizmy Belšecicy” // W kręgu kultur Bałtyckich (ed. Walentego Piłata) – Olsztyn, 1998; Ekmanis R. // Twentieth-century Eastern European writers (ed. by Stefan Serafin. – Detroit, 2001 – XXIII (Dictionary of literary biography; vol. 232); Ekmanis R. // South Slavic and Eastern European writers (ed. By Vasa D. Mihailovich, Steven Serafin; associated ed. Juris Silinieks. – Detroit, 2000. – XXVIII – (Concise dicyionary of world literary biography; vol. 4); Ekmanis R. Some notes un V. Belševica // World Literature Today. – 1998. – vol. 72, Nr. 2).

Vizma Belševica

Līdzīgas ziņas