Aleksandrs Čaks

Aleksandrs Čaks – dzejnieks, rakstnieks. Pirmais urbanizācijas tēmas un tajā eksistējoša «mazā cilvēka» problemātikas atspoguļotājs latviešu dzejā. 1941. gadā A. Čaks kļuva par Rakstnieku savienības biedru. A. Čaka daiļradē galveno vietu ieņem pilsētas tēma, urbanizācijas sekas un «mazā cilvēka» retrospekcija tajā, pilsētas – būra asociatīvais aspekts, kā arī sīkdetaļu, dzirdes un citu sajūtu poētiskais attēlojums, to estetizēšana.

Aleksandrs Čaks (īst. v. Aleksandrs Čadarainis, 27. 10. 1901. Rīgā – 08. 02. 1950. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). A. Čaks mācījies Aleksandra ģimnāzijā (1911–1914), Pirmā pasaules kara laikā ģimene devusies bēgļu gaitās Krievijā. A. Čaks turpinājis mācīties no Rīgas evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā, sākotnēji Veravā (tag. Veru) no 1915. līdz 1917. gadam, vēlāk Saranskā (1917–1918). Beidzot skolu, 1918. gadā Čaks iestājies Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet 1919. gadā studijas pārtraucis. Par diviem gadiem, t.i., no 1920. līdz 1922. gadam, A. Čaka biogrāfijā ir pretrunīgas ziņas. Pats dzejnieks autobiogrāfijā par šo laiku rakstīja, ka bijis sanitārvilciena apkalpes loceklis un ceļojis pa Krievijas Eiropas daļu, Sibīriju, Turkestānu un piedalījies arī kaujās, tomēr atklāti jauni arhīvu materiāli, kas sniedz citu informāciju, t.i., A. Čaks no 1919. līdz 1920. gadam strādājis Saranskas apgabala Tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu, tad iesaukts Sarkanajā armijā un kļuvis Penzas guberņas kara komisariāta sekretārs, kā arī strādājis 25. strēlnieku rezerves pulka lazaretē par kultūrpolitisko darbinieku, bijis arī Saranskas Tautas izglītības nodaļas aģitācijas un propagandas darba vadītājs un laikraksta «Коммунистический путь» redaktors. A. Čaks ļoti vēlējās atgriezties Latvijā, bet viņa lūgumi netika uzklausīti, autors pat, lai varētu realizēt savu vēlēšanos būt dzimtenē, iestājās Vissavienības Komunistiskajā (boļševiku) partijā. Lūgums beidzot tika uzklausīts, un viņam bija jāatgriežas Latvijā ar konkrētu komunistiskās partijas diktētu uzdevumu – aktivizēt partijas pagrīdes darbību Latvijā. Dzimtenē A. Čaks atgriezās 1922. gada vasarā, taču savu piederību partijai neatklāja un pagrīdes darbībā neiesaistījās. Latvijā A. Čaks beidzis Rīgas 2. valsts vidusskolu (1924) un iestājies Latvijas Universitātē, lai turpinātu medicīnas studijas, 1925. gadā ieguvis skolotāja tiesības un strādājis par skolotāju (1925–1927), bet no 1928. gada sajutis aicinājumu pievērsties tikai literārajai darbībai. A. Čaks kopā ar pieciem domubiedriem nodibināja grāmatu izdevniecību «Seši» (1927) un izdeva žurnālu «Jauno Lira» (pamatā lirikas publicējumi, 1927–1928), kurā pildīja galvenā redaktora pienākumus. 1928. gadā autors kļuva par rakstnieku un mākslinieku biedrības «Zaļā Vārna» biedru un biedrības izdotajā žurnālā «Zaļā Vārna» tika ievēlēts redakcijas kolēģijā. Autors bija aktīvs līdzdalībnieks arī žurnālā «Trauksme» (1928–1930), kas iestājās par mūsdienīgas, novatoriskas literatūras izveidi. A. Čaks pildījis Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretāra pienākumus (1930–1934), bijis žurnāla «Domas» redakcijas loceklis (1933–1934) un laikraksta «Dienas Lapa» līdzstrādnieks, ierēdnis Rīgas pilsētas krājkasē (1934–1939), paralēli ierēdņa darbam lasījis lekcijas R. Egles literārajā studijā, bet 1939.–1940. gadā līdzdarbojies žurnālā «Atpūta». Otrā pasaules kara laikā, ienākot padomju karaspēkam, A. Čaks aktīvi iesaistījies kultūras dzīvē, bet vācu okupācijas periodā autors publicējies ar pseidonīmiem. Atkal ienākot padomju varai Latvijā, A. Čaks strājis laikrakstā «Cīņa» (1944) par kultūras nodaļas vadītāju un bijis zinātniskais līdzstrādnieks ZA Valodas un literatūras institūtā (1947–1950), aktīvi darbojies arī teātra, mākslas un literatūras kritikas jomā. A. Čaku skāra padomju varas ideoloģija un represijas, t.i., dzejnieku kā personību iznīcināja, pārmetot viņam marksistisko ideju neievērošanu, formālismu un buržuāzisko estētismu. A. Čaks salūza un, neizturot uz sevi vērstos absurdos pārmetumus, saslima, un noslēdzās dzejnieka mūžs.
A. Čaka pirmā publikācija latviešu valodā ir dzejolis «Sapņi» (laikr. «Latvju Kareivis», 1925. g. 1. febr.).

A. Čaka daiļrade saplūst ar paša autora personības mīta folklorizēšanos, priekšstatiem mūsdienu cilvēka apziņā. A. Čaka dzejai ir raksturīga spilgta tēlainība, bagātīgs tēlaino izteiksmes līdzekļu (salīdzinājums, metafora, hiperbola, personifikācija), kā arī klasisko un brīvā pantmēra lietojums, sociālo pretstatu poētiski plakātiskais atspoguļojums. Dzejniekam būtisks ir psiholoģiskais aspekts cilvēkā un laikmeta attiecības ar to. Viņa dzejā ikviens ir personība, īpaši sabiedrības elites izstumtie, noniecinātie, pamestie, tā saucamā ielas sabiedrība. Viņš ir visspilgtākais imažisma pārstāvis latviešu literatūrā, atklājas arī ekspresionisma iezīmes. No 30. gadiem autora dzeja nav vairs tik noliedzoša, viņš pievēršas mīlas lirikai, atklājas sapņu un iztēles akcentācija (krāj. «Iedomu spoguļi»). Mainās arī poētikas akcenti, t.i., hiperbolas, groteskas, fantāzijas plašāks lietojums. Emocionāls, patētisks ir varoņeps «Mūžības skartie», kurā atainotas latviešu strēlnieku gaitas Pirmajā pasaules karā, to ideoloģisku apsvērumu dēļ (nacionālas valsts izveides ideja, tautas vienotības spēks) Latvijas padomju okupācijas gados ierakstīja aizliegto grāmatu sarakstā. A. Čaka prozas vadlīnija sakņojas liriskā un subjektīvā pasaules skatījumā, vērojama priekšmetiskās un dzīvās pasaules saplūsme, piedalīšanās dzīves procesu attīstībā. Prozas tēlainās izteiksmes veidošanai A. Čaks izmanto lirikas paņēmienus, t.i., tropu un frāžu bagātīgu lietojumu, perifēru sižeta raksturu. Primārais ir emociju atklāsmes akcents. A. Čaka personības traģika daiļradē ievij divus laikmeta diktētus pretmetus: autors bijis spilgts gan modernisma, gan sociālistiskā reālisma kanonu dzejnieks.

Dzeja:
Sirds uz trotuāra (1928),
Es un šis laiks (1928),
Apašs frakā (1929),
Pasaules krogs (1929),
Mana paradīze (1932),
Iedomu spoguļi (1938),
Debesu dāvana (1943),
Tētis – karavīrs (izd. Ar pseidonīmu M. Grīnfelde, 1943),
Lakstīgala dzied basu (1944),
Zem cēlās zvaigznes (pirmais grām. metiens 1946. g. nenonāca apgrozībā, 1948), Patrioti (1948).

Poēmas:
Poēma par ormani (1930),
Umurkumurs (1932),
Matīss, kausu bajārs (1943),
Spēlē, spēlmani! (1944),
Mūžības skartie (varoņeps; 1-2, 1937 – 1939).

Stāstu krājumi:
Eņģelis aiz letes (1935),
Aizslēgtās durvis (1938),
Debesīs (stāsti jaunatnei, 1938).

Lugas:

Nagla, Tomāts un Plūmīte (teātrī 1932, grām. 1958, kopā ar Eriku Ādamsonu), Pusnakts kuģis (teātrī 1934, kopā ar Jūliju Vanagu).

Tulkojumi:
Čaks tulkojis no krievu valodas N. Gogoļa «Mirgoroda» (1946), «Tarass Buļba» (1952), A. Puškina «Nāra» (1949) A. Ostrovska «Ne vienmēr runcim ir krējuma pods» (1951).

Cits:

Monogrāfija par vienu no biedrības «Zaļā Vārna» dibinātājiem gleznotāju Jāni Plasi «Jānis Plase» (1931). Rakstījis operas libretu «Zelta zirgs» (1941).
Autora dzeja bijusi par pamatu daudziem iestudējumiem teātrī, piemēram, «Spēlē, spēlmani!» (Rīgas Jaunatnes teātrī (1972), Tallinas Drāmas teātrī (1974) – režisors P. Pētersons), «Mūžības skartie» (Rīgas Dailes teātrī (1987), rež. K. Auškāps). A.Čaka vārdā Rīgā nosaukta iela.

Čaka literārie darbi tulkoti lietuviski: Poezija (Viļņa, 1973, tulk. V. Šimkus); Dzeja pasaules mīlas lirikas krājumā Ji spindi žavesiu slaptu… (Marijampole, 2000), igauniski: Vahtraleht: vanemale Koolieale (Tallina, 1978, tulk. I. Saks), angliski: Selected poems (Rīga, 1978, priekšv. Un sakārt. A. Grigulis, tulk. R. Speirs), vāciski: darbi ievietoti Der idiotische MondÖ Lettische Prosa der Gegenwart (Frankfurt am Main, 1997, tulk. M. Gūtmane), zviedriski: darbi ievietoti Nära röster över vatten (latv. lit. antaloģija, sast. tulk. J. Kronbergs, Stockholm, 1997); krieviski: Бутыль с муравьиной настойкой (Рассказы, Maskava, 1975, tulk. un priekšv. L. Osipova); Зеркала вооброжения (Rīga, 1981, priekšv. I. Ziedonis); Игра жизнью (Рассказы, Rīga, 1971, priekšv. A. Būmanis); Кленовый лист (Рассказы, Rīga, 1972, Tulk. V. Ņevskijs, Ž. Ezits); Лестницы (Стихи, Maskava, 1966, sast., tulk. V. Ņevskijs); Соловей поёт басом (Maskava, 1986, sast. I. Auziņš, priekšv. L. Azarova).

Kalniņa I., Račevskis K. // Twentieth-centry Eastern European writers; second series (ed. by Stefan Serafin. – Detroit, 2000 – XX (Dictionary of literary biography; vol. 220); Kalniņa I., Račevskis K. // South Slavic and Eastern European writers (ed. by Vasa D. Mihailovich, Steven Serafin; associated ed. Juris Silenieks.– Detroit, 2000 – XXVIII – (Concise dicyionary of world literary biography; vol. 4); Andrups J. // Encyclopedia of world literature in the 20th century; vol. 4 (ed. by Steven Serafin, – Detroit, 1999).