Anšlavs Eglītis

Anšlavs Eglītis bija viens no populārākajiem tās jaunās paaudzes latviešu autoriem, kura literārā karjera veidojās Otrā pasaules kara priekšvakarā. Laikmeta grieži atstājuši vistiešāko iespaidu rakstnieka dzīvē un daiļradē. 1938. gadā sācis savu darbību leģendārajā laikrakstā Jaunākās Ziņas, viņš drīz vien kļūst par profesionālu rakstnieku un gūst lielu publikas ievērību ar romāniem Līgavu mednieki un Homo novus, stāstu krājumiem un lugām, kuras kara apstākļos iestudē latviešu profesionālie teātri, t.i., Kosma simfonija (1943) un Par purna tiesu (1944). Autors, kurš Latvijai smagā brīdī atrodas slavas zenītā ir spiests doties bēgļa gaitās, Atlikušo mūža daļu viņš dzīvo trimdā. Vispirms Vācijā, bet no 1950 gada ASV.
Dzimtenē spoži iesāktā Anšlava Eglīša rakstnieka karjera turpinājusies klaida apstākļos, jo Latvijā viņa darbu publicēšana bija liegta līdz pat PSRS sabrukumam. Anšlavs Eglītis ASV darbojies arī kā kinokritiķis, viņš intervējis tādas ekrāna zvaigznes kā Merilinu Monro, bet viņa literārie teksti – stāsti, noveles, romāni un lugas veido latviešu trimdas literatūras zelta fondu. Uzrakstīti vieglā valodā, raiti un asprātīgi, sulīgu kolorītu pārbagāti, tie nav zaudējuši popularitāti arī mūsu dienās.

Noderīga literatūra par Anšlavu Eglīti
Viktors Hausmanis. Anšlavs Eglītis. R: Zinātne, 2005
Viktors Hausmanis Anšlavs Eglītis. Cilvēks grib spēlēt. R: LU LFMI, 2016

Biogrāfija
Anšlavs Eglītis (1906. gada 14. oktobris – 1993. gada 4. marts) dzimis Latvijā pazīstamā dzejnieka Viktora Eglīša ģimenē. Viņa māte ir tulkotāja Marija Eglīte. Bērnībā Anšlavs pārdzīvojis evakuāciju uz Krieviju Pirmā pasaules kara apstākļos un atgriešanos dzimtenē, kur līdztekus mācībām vidusskolā apguvis arī glezniecību pie mākslinieka Voldemāra Tones. Pēc izārstētas tuberkulozes absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, bet dzīves turpinājumā pamazām pievērsies rakstniecībai, profesionālās literāta gaitas sākot ar 1936. Gadā publicēto stāstu krājumu „Maestro”.
Otrā pasaules kara gados Anšlavs Eglītis kļūst par modes rakstnieku – viņa romāna Homo novus turpinājumus, kas publicēti laikrakstā Tēvija, publika gaida ar lielāku aizrautību nekā ziņas no frontes. Vācijā Anšlavs Eglītis sākotnēji darbojas laikrakstā Latviešu balss, līdz Berlīnē uzlidojuma laikā iet bojā Eglīša dzīvoklis. Pēc tam rakstnieks pārceļas uz Tailflingenes ciematu Švābijā, vēlāk mitinās bēgļu nometnē Pfulingenē. Šajā laikā viņš sacer stāstu krājumus, romānus un lugas trimdas teātra trupu vajadzībām.
Pēc pārcelšanās uz ASV (1950) Anšlavs Eglītis vairākkārt maina dzīves vietas Ņujorkā un Seilemā līdz nostabilizējas Losandželosas priekšpilsētā, kādu laiku strādājot smagus darbus: krāsotājs, transporta strādnieks. 1952. gadā atjauno literāro darbību, kopumā trimdas gados sarakstot vairāk nekā 50 grāmatas – pamatā stāstus, noveles, romānus un lugu krājumus. Piebilstams, ka ASV Anšlavs Eglītis liek lietā arī Latvijā gūto pamatizglītību, un pats ilustrē savus daiļdarbus. Anšlava Eglīša ievērojamākie darbi ir romāni Līgavu mednieki (1940), Homo Novus (1943), Misters Sorrijs (1956) Omartija kundze (1958), Vai te var dabūt alu? (1961) Pansija pilī (1962), stāstu un noveļu krājumi Karuselis (1956), Tiesa nāk (1967), Pēdējais mohikānis (1969). Romānu motīvus Anšlavs Eglītis nereti pārstrādājis lugās, kas izrādītas daudzos pasaules Latviešu teātros, bet pēc neatkarības atjaunošanas arī Latvijā: Omartija kundze (1961), Bezkaunīgie veči (1970), Karmen, Karmen (1982) u.c. Rakstnieka sieva ir pazīstamā latviešu trimdas gleznotāja Veronika Janelsiņa. Anšlavs Eglītis aiziet mūžībā Santamonikas slimnīcā Losandželosā.

Stāsti, romāni, noveles
Maestro (1936)
Līgavu mednieki (1939)
Nestundas (1940)
Ģīmetne (1943)
Homo novus (1943, grāmatā 1946)
Kazanovas mētelis (1946)
Sīksta dzīvība (1950)
Laimīgie (1952)
Švābu kapričo (1952)
Karuselis (1956)
Misters Sorrijs (1956)
Omartija kundze (1958)
Sveiciens Ofija kundzei (1958)
Ilze (1959)
Malahīta dievs (1961)
Vai te var dabūt alu? (1961)
Divi kāpieni (1961)
Pansija pilī (1962)
Pēdējais radījums (1963)
Trešais zvans (1965)
Nav tak dzimtene (1966)
Tiesa nāk (1967)
Pēdējais mohikānis (1969)
Cilvēks mežā (1970)
Es nepievienojos (1971)
Lielais mēmais (1972)
Piecas dienas (1976)
Kas izpostīja latvisko stūrīti? (1977)
Cilvēks no mēness (1979)
Vai zini zemi citronas kur zied? (1980)
Es nebiju varonis (1984)
Ciemiņš no dzimtenes (1992)

Lugas
Kosma konfirmācija, teātrī Kosma simfonija (1943)
Par purna tiesu (1944)
Galma gleznotājs (1946)
Sandra (1953)
Kazanovas mētelis (1947)
Omartija kundze (1961)
Cilvēks grib spēlēt (1963)
Ferdinands un Ferdinanda (1964)
Jolanta Durbe (1967)
Bezkaunīgie veči (1970)
Māris un Baiba (1971)
Karmen, Karmen (1982)
Spēle ar brāļiem (1986)
*Lugas pirmoreiz apkopotas krājumā Lūdzu ienāciet ser (1-2. 1974)