Astrīde Ivaska

Astrīde Ivaska – dzejniece un tulkotāja, latviešu trimdas literatūras pārstāve un latviešu valodas kopēja svešatnē. Visbūtiskākais A. Ivaskas dzejā ir dabas motīvs, raksturīgs pieklusināts, intīms pasaules tvērums, gaišums. Dabas lirikā dzejniece nereti iekodē visas ētiskās un estētiskās vērtības, tikumus – mīlestības (pret vecākiem, mīļoto cilvēku) tikumu, darba tikumu, līdzcietības tikumu, tikumu būt Cilvēkam jebkurā pasaules malā, novērtēt, nevis noniecināt citu tautu kultūru un citu zemju dabas skaistumu. Astrīdes Ivaskas dzeja ir gan sievišķīga, gan stipra – idilli dzejnieces tekstos neatradīsim: elektrizēts spēks un dabas varenības vienreizīgums, simboliskās kategorijas un vispārinājumi, nevis tiešums ir dzejniecei daudz būtiskākas vērtības par sentimentālu apcerīgumu. Arī dzejnieces pieminētais trešais, t.i., valodas aspekts, kas saplūst ar trimdinieka traģēdiju būt projām no mājām, ieskanas jau pirmajā dzejas krājumā «Ezera kristības» (1966).

Astrīde Helēna Ivaska dzimusi Rīgā 1926. gada 7. augustā Latvijas armijas ģenerāļa, Lāčplēša kara ordeņa kavaliera, brīvības cīnītāja Mārtiņa Hartmaņa (1882–1941) ģimenē. Mirusi 2015. gada 24. martā Rīgā. Dzejniece ar siltu sirsnību vienmēr ir runājusi par Zemgales krāšņumu – desmit Lestenes muižā pavadītajām vasarām.

Pirmos divus pamatskolas gadus Astrīde Hartmane apguva mājapmācībā. Skolas gaitas Astrīde Hartmene sāka Rīgas 1. valsts ģimnāzijā, bet līdz 1944. gadam turpināja mācības Franču licejā. Pēc ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa apcietināšanas ģimene pieņēma smagu lēmumu pamest Latviju un 1944. gadā devās uz Vāciju. Astrīde beigusi Hanavas bēgļu nometnes (Vācija) latviešu ģimnāziju, bet no 1946. līdz 1949. gadam studēja Mārburgas Universitātē romāņu, ģermāņu un slāvu valodas, kur iepazinās un apprecējās ar savu mūža mīlestību – Rīgā dzimušo igauņu dzejnieku, literatūrzinātnieku un kritiķi Ivaru Ivasku (1927–1992). Laulātais pāris kļuva par tandēmu, kura iekšējā pārliecība bija iepazīstināt pasauli ar Baltijas tautu kultūras unikalitāti.
1949. gadā Ivasku ģimene pārcēlās uz ASV. Līdz 1966. gadam viņi dzīvoja Minesotas pavalstī. Astrīde Ivaska divus gadus bija bibliotekāre Minesotas Universitātes Mākslas nodaļā. No 1958. līdz 1966. gadam dzejniece papildināja valodu prasmi Sv. Olafa koledžā Minesotā un Oklahomas Universitātē (no 1967. līdz 1990. gadam pārcēlušies uz dzīvi Normanā, Oklahomā). Astrīde Ivaka no 1962. līdz 1982. gadam aktīvi darbojusies žurnāla «Jaunā Gaita» redakcijā – bijusi atbildīga par atdzejojumu sēriju, paralēli, t.i., no 1971. līdz 1982. gadam, darbojusies žurnāla «Ceļa Zīmes» redakcijas kolēģijā. Dzejniece regulāri publicējusi apceres par latviešu literatūru, kā arī tulkojumus angļu valodā enciklopēdijās un žurnālos «Books Abroad» («World Literature Today»), «Journal of Baltic Studies», «Lituanus», «The Literary Review».
1991. gadā Ivaski pārcēlās uz dzīvi Īrijā – Fauntinstaunā, bet pēc vīra traģiskās zaudēšanas un desmit Īrijā pavadītajiem gadiem Astrīde Ivaska 2001. gadā atgriezās dzimtenē.
Kā dzejniece Astrīde Ivaska debitēja 1959. gadā ar dzejoļu kopu žurnāla «Jaunā Gaita» 23. numurā. Astrīdes Ivaskas lirikai raksturīga dzejformu dažādība. Dzejniece lietojusi gan klasiskās panta formas, gan verlibru, gan dzejprozu. 1981. gadā Stokholmā tika laista klajā Astrīdes Ivaskas grāmata «Līču loki», kuras tekstus autore nodēvējusi par dzejprozu. Tās ir mazas, izjustas impresijas par ceļotpriekā pieredzēto – kopš 1957. gada Astrīde un Ivars Ivaski vasaras pavadīja, apceļojot Eiropu. Grāmatu, ko literatūras zinātniece Anita Rožkalne precīzi nosaukusi par pasaules mīļuma grāmatu un par kuru dzejniece saņēmusi J. Jaunsudrabiņa prozas balvu, gribas akcentēt jo īpaši.  Astrīde Ivaska šajā darbā apliecina savu ceļojumu iespaidu vērīgumu, dzejnieces personības erudīciju. Tā ir niansēm, impresijām bagāta un meditatīva grāmata.
Astrīde Ivaska bija Latvijas PEN kluba biedre, Latvijas RS biedre (1993), Īrijas RS biedre. Par krājumiem A. Ivaska saņēmusi dažādas atzinības: «Ziemas tiesa» (1968) – Zinaīdas Lazdas Fonda balva, «Solis, solis» (1973) – Kultūras Fonda balva, «Līču loki» (1981) – Jāņa Jaunsudrabiņa Fonda balva, bērnu grāmata «Pārsteigumi un atklājumi» (1984) – Ģenerāļa Goppera Fonda balva. Astrīdes Ivaskas dzeja publicēta angļu, īru, islandiešu, franču, lietuviešu, itāliešu, somu, spāņu, rumāņu, zviedru, ungāru, igauņu un vācu valodā.

Dzeja

Ezera kristības. ASV: Upeskalns, 1966.
Ziemas tiesa. ASV: Upeskalns, 1968.
Solis silos. Stokholma: Daugava, 1973.
Līču loki: ainas un ainavas. Stokholma: Daugava, 1981.
Gaisma ievainoja. Stokholma: Daugava, 1982.
Vārdojums. ASV (Boston): LaRA Book Club, 1987.
Vārdojums. Līču loki (izlase) R.: Liesma, 1993.
Pasaules pagalmos. R.: Pētergailis, 2003.
Leiud: [tulk. I. Saks]. – Tallinn: Perioodika, 1996.
Rändav järv : valitud luuletused [igauņu val.]. – Tallinn: Eesti Keele Sihtasutus, 2002. At the fallow`s edge: [Dzejoļu izlase angļu val., tulk. I. Cedriņa]. – 1981.
Tapio, master of the forest: [Dzejoļu izlase angļu val.]. – 1988.

Īsproza bērniem
Pārsteigumi un atklājumi. 1984.

Par autori:
Anita Rožkalne. Lauva: dzejniece Astrīde Ivaska. Rīga: LU LFMI, 2012.