Fricis Bārda

Freicis Bārda – dzejnieks, viens no spilgtākajiem romantisma un neoromantisma pārstāvjiem latviešu literatūrā, dzejnieka Antona Bārdas brālis. 1909. gada 5. novembrī un 1910. gada 21. janvārī F. Bārda nolasīja referātu «Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms». Tajā paustās domas nostiprināja paša autora pārliecību par romantisma estētikas jautājumiem, un teorētiskais darbs kļuva par romantisma (precīzāk – neoromantisma) postulātu latviešu literatūras teorijas vēsturē.

Fricis Bārda (25.01.1880. Pociema pag. Rumbiņos – 13.03.1919. Rīgā, apbed. Umurgas kapos). Beidzis Limbažu pilsētas skolu, absolvējis Valkas skolotāju semināru Rīgā (1901). Dzejnieks 1906. gadā devās uz Vīni, lai kā brīvklausītājs Vīnes universitātes Filozofijas fakultātē apmeklētu lekcijas literatūras vēsturē, filozofijā un psiholoģijā, taču materiālo apstākļu un slimības dēļ bija spiests studijas pārtraukt un atgriezties Rīgā. No 1907. līdz 1908. gadam F. Bārda bija žurnāla «Stari» daiļliteratūras nodaļas vadītājs. Paralēli literārajam darbam autors visu mūžu strādājis par skolotāju. No 1917. līdz 1918. gadam F. Bārda dzīvoja un strādāja par apriņķu skolu inspektoru un skolotāju Valmierā. F. Bārdas dzīvesbiedre – dzejniece Paulīna Bārda. Bārdas pirmā publikācija bija dzejolis «Raibais pavediens» laikrakstā «Rīgas Avīze» (12.11.1902.).

Vīnes periodā autors sīkāk iepazina gan vācu mākslu, gan literatūru (īpaši tuvi bija J. L. Tīka, Novālisa, R. M. Rilkes darbi), viņa pasaules uzskata izveidē liela nozīme bija A. Šopenhauera, A. Bergsona, F. Nīčes filozofijai. Tieši pēc Austrijas perioda sākās dzejnieka nozīmīgākais daiļrades posms. Autoram interesēja filozofija un estētika, viņam bija personīga nostāja literatūras teorijas jautājumos, un Rakstnieku vakaros 1909. gada 5. novembrī un 1910. gada 21. janvārī F. Bārda nolasīja referātu «Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms» (raksts publicēts žurnālā «Vaiņags» 1920. gadā Nr. 1.–3.). Autors rakstā uzsver, ka ir runa par romantisma principiem, nevis par neoromantismu, bet pēc būtības tajā ir skartas neoromantisma galvenās tendences, izanalizējot tā galvenās iezīmes un vēsturisko virziena attīstību. Autors sarakstījis apceres par estētikas jautājumiem: «Mīlestība un nāve» (1913), «Mākslas attiecības» (1914), «Prāts un mūžības jautājumi» (1919). F. Bārdas lirikā romantiķu duālisms izpaužas tradicionālajos pretstatos, t.i., zeme – zvaigznes (debess), kas visspilgtāk atklājas vienīgajā autora dzīves laikā izdotajā dzejoļu krājumā «Zemes dēls» (1911). Autora poētiskā telpa ir trīsdimensionāla: gan pazeme (arī dzelme), gan zeme un debess (kas aptver Visuma telpu), tā ir vienota un harmoniska. Savdabīgs un semantiski ietilpīgs ir sapņa traktējums autora dzejā. Dzejolī «Sapņu burvis» autors ar personificējumu palīdzību atklāj sapņa maģisko spēku, kas spēj ne tikai indivīdu, bet arī pasauli iemidzināt, darīt apātisku. Tikai Dievs izprot ilūziju bezjēdzību un grib tās iznīcināt, jo sapņa zeme ir debesīs, zeme tiem ir par zemu un tie sastingst, guļas pār visu kā migla, zaudē savu sapņa būtību – lidojumu. Tātad autoram sapnis var būt ne tikai romantiķu ilgu spektrs, bet arī postošais elements. Dabā jāvalda harmonijai, jebkurš pārsātinājums izjauc pasaules kārtību, tās struktūru un pārvēršas negatīvā tendencē. Mākslinieciskais laiks F. Bārdas dzejā ir pavasaris, vasara, kad daba, visa dzīvība mostas un elpo, kad viss ir attīstībā. Otrs F. Bārdas dzejoļu krājums «Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam» tika izdots pēc autora nāves 1923. gadā. Šajā krājumā vēl spēcīgāk nekā pirmajā iezīmējas pretstatu gaismas un tumsas akcentācija, kā arī vēl viena būtiska neoromantisma – panteisms. Autoram svarīga ir skaistuma akcentācija, pat absolutizēšana. Kā romantisma pārstāvis F. Bārda asi izjūt ilgu un reālās dzīves nesavienojamību, viņa dzejā ieskanas dvēseles vientulības stīga. F. Bārdas dzejas gleznas ir piesātinātas ar dabas personificēšanu, metaforu poētismiem pat visa dzejoļa ietvaros, piemēram, «Odu vakara deja», «Vecā pirtiņā», «Zemes dēls». Autors tver mirkli, izjūt to un absolutizē kā neatkārtojamu, kā dvēseles katarsi. Dzejniekam būtisks ir mītiskais aspekts, tiekšanās tautas folklorā, tās elementu pārradīšana jaunā, t.i., neoromantisma un jūgendstila fantastisko, mītisko, hibrīdformu kanonos, piemēram, dzejoļi «Sukuburs», «Aitu lēpis». F. Bārdas dzeja ir muzikāla, skanoša, krāsaina, trausluma un saudzējošas attieksmes piesātināta. Primārais ir vienojošais, nevis ārdošais elements. Autora lirikā paralēli romantisma un neoromantisma poētikai atklājas arī impresionisma un jūgendstila iezīmes.

Dzeja: Zemes Dēls (1911),
Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam (1923).

Tēlojumu krājums: Vita somnium (1923),
Lugas :
sakopotas krāj. «Lugas» (1929).
Raksti par literatūru un ētiku:
Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms (sarakstīts 1909., 1910, publicēts 1920.),
Mīlestība un nāve (1913),
Mākslas attiecības (1914), Prāts un mūžības jautājumi (1919).

Daiļrades apkopojumi :

Kopoti raksti 4. sēj. (1938 – 1939),
Raksti 2 sēj. (1990 – 1992).

Bārdas dzeja tulkota zviedru valodā: darbi ievietoti Nära röster över vatten (latv. lit. antaloģija, sast. tulk. J. Kronbergs, Stockholm, 1997), krievu valodā: Избранная лирика (Rīga, 1976, tulk. L. Kopilova, L. Ozerova); Старая банька (Rīga, 1977, dzeju tulk. L. Kopilova).