Jānis Akuraters

Jānis Akuraters – rakstnieks, dzejnieks, viens no spilgtākajiem impresionisma un (neo)romantisms pārstāvjiem un dzejas stilistikas novatoriem (brīvās strofas, polimetrikas izmantojums) 20. gs. sākuma latviešu literatūrā. Iesaistījies arī Latvijas literātu modernistu aktivitātēs, piemēram, parakstījis žurnālā «Dzelme» t.s. dekadentu manifestu. Pirmais Tēvzemes balvas laureāts rakstniecībā (1937), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926), no 1932. līdz 1937. gadam Latvijas PEN kluba valdes priekšsēdētājs. 1926. gadā Francijas Izglītības un mākslas ministrija ieceļ autoru par Francijas republikas Akadēmijas goda biedru, 1929. gadā J. Akuraters saņem Zviedrijas valsts pagodinājumu – tiek iecelts par Ķēniņa vasas ordeņa otrās klases bruņinieku.

Jānis Akuraters (13. 01. 1876. Dignājas pag. Jaunzemjos – 25. 07. 1937. Rīgā, apbed. Meža kapos). Mācījies Jēkabpils pilsētas. skolā, bet 1894. gadā devies uz Krieviju (Tulas guberņu), lai turpinātu ģimenes tradīciju – mācīties mežkopību (autora tēvs bija mežsargs), tomēr iecere nerealizējās. Atgriezies Latvijā, J. Akuraters nokārtoja skolotāja eksāmenus un no 1898. līdz 1903. g. strādāja par skolotāju. 1903. gadā J. Akuraters devās uz Maskavu, iestājās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē kā brīvklausītājs. Studiju laikā dzejnieks iepazīna B. Spinozas, I. Kanta, A. Šopenhauera, F. Nīčes u.c. darbus, īpaši tuvas viņam kļuva F. Nīčes individuālisma idejas. Bijis asiņaino notikumu aculiecinieks 1905. gada 13. janvārī, kad Daugavmalā Krievijas cara armija izrēķinājās ar demonstrācijas dalībniekiem. Šiem notikumiem autors veltījis dzejoli «Ar kaujas saucieniem uz lūpām», kas sabiedrībā ātri kļuva populārs. Viņš bija Latvijas Sociāldemokrātu savienības biedrs un 1906. gadā bijis LSDSP mākslas un literatūras žurnāla «Pret Sauli» redaktors. J. Akuraters vairākkārt ticis apcietināts un 1907. gadā izraidīts uz Pleskavas guberņu. Autors izbēdzis no izsūtījuma vietu un devies uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju. Norvēģijas pilsētā Kristiānijā (tag. Oslo) tapis trimdinieka ilgu, cerību, atmiņu izpausmes darbs – stāsts «Kalpa zēna vasara» (1908). 1908. gadā atgriezies Latvijā. 1913. gadā J. Akuraters devās ceļojumā pa Rietumeiropu (Vāciju, Beļģiju, Franciju), Parīzes Sorbonnas Universitātē klausījās lekcijas par franču literatūru, un jāpiebilst, ka Parīze, franču kultūra kļuva par J. Akuratera mākslas un kultūras garīguma etalonu. Lai vēlreiz izjustu Eiropas kultūras centra gaisotni, J. Akuraters Parīzē atgriezās 1924. gadā. Veļoties pāri Pirmā pasaules kara vilnim, 1915. gadā J. Akuraters, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, devās bēgļu gaitās un nonāca Maskavā, bet 1916. gadā iestājās latviešu strēlnieku pulkos. 1917. gadā ticis demobilizēts, un tā paša gada novembrī kļuva par Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes biedru. 1919. gadā J. Akurateru iecēla par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru, bet no 1922. līdz 1936. gadam bijis laikraksta «Jaunākās Ziņas» redakcijas loceklis. No 1930. līdz 1934. gadam bijis Rīgas Radiofona direktors. Mūža pēdējos gadus autors nodarbojies tikai ar rakstniecību.
J. Akuratera pirmā publikācija bija dzejolis «Ziemā», kas parakstīts ar pseidonīmu Pollukss, žurnāla «Austrums» 1895. gada Nr. 1.

J. Akuratera daiļradē galvenie ir neoromantisma un impresionisma akcenti, kā margināla parādība – jūgendstila iezīmes, prozā sastopamas arī naturālisma iezīmes. Autora darbos jūtama Eiropas literāro novitāšu un filozofisko domu kanonu aktualizācija, piemēram, F. Nīčes un A. Šlēgeļa, kā arī Z. Freida ietekme. Autoram ir mazsvarīga tagadnes akcentācija, viņam būtisks ir pagātnes un nākotnes vīziju un sapņu attēlojums. Sapņa semantikai autora daiļradē ir īpaša vieta, jo sapnis ir tas, kas pasargā no ikdienas rutīnas, tajos ir romantiķu tāle un apgarotība, estētisms, tiekšanās pēc harmonijas. Arī J. Akuratera daiļradē paralēli citu literātu – saules kulta kopēju (Rainis, Aspazija, K. Skalbe, E. Virza) traktējumiem nozīmīga vieta ir saules simbolam, vairāk gan romantisma emocionalitātes, mitoloģizācijas, nevis filozofiskajā aspektā. Divdabīgi ir J. Akuratera radītie tēli: jūtīgi un nepraktiski, cīņas spara pilni un trauksmaini, t.i., autors kā romantiķis ir maksimālists, izslēdzot jebkādu vidusceļa kompromisu. Emigrācijā tapušā stāsta – atmiņas zīmējuma «Kalpa zēna vasara» galvenā varoņa jūtīgā dvēsele savijas ar dabas radītajām trauslajām noskaņām, latviskās mentalitātes vidi – lauku viensētu ar ierasto darbu ciklu kā mūžīgās attīstības konceptu. Stāsta lirisko un pārdzīvojumiem bagāto noskaņu autoram radījusi ilgas pēc dzimtenes, cerība atkal būt mājās, tātad caur pagātni uz nākotnes piepildījumu. Vienu no tematisko vadlīniju šķautnēm veido autora personīgie 1905. gada revolūcijas norišu un strēlnieku cīņu pārdzīvojumi Pirmajā pasaules karā, tautas likteņa traģisms, represijas un bojāejas skaudrums. J. Akurateram konceptuāli svarīga ir individualitātes akcentācija, norobežojoties no masām un vidusceļa, individualitāte spēj būt saskaņā ar sevi un pasauli, savu mērķi un sirdsapziņas balsi, principiem. Indivīds autoram ir arī F. Nīčes traktētā spēka, gribas un skepticisma paudējs. J. Akuraters strādājis daudzos literatūras žanros un paveidos, t.i., prozas kanonos rakstījis romānus, stāstus, noveles, tēlojumus, fantāzijas, lirikas ietvaros – poēmas, balādes, elēģijas, sonetus, mīlas liriku. J. Akuraters sarakstījis vairāk nekā divdesmit lugu, tomēr jāakcentē, ka autors galvenokārt ir prozas un lirikas vecmeistars.

Dzeja:
Zvaigžņu nakts (1905),
Ziemeļos (1906),
Bez svētnīcas (1907), Astras (1908),
Sirds varā (1911),
Dienu prieks (1921),
Latvijas balādes (1922),
Rožains vējš (1922),
Elēģiski momenti (1925).

Proza:
Kalpa zēna vasara (1908),
Pēteris Danga (1921),
Puķes ziemeļos (1914),
Sapņi un likteņi (1919),
Draugu sejas (1920),
Klusums un gaisma (1921),
Erosa cilts (1923), Dzīvības sākumi (1924),
Dienu atspīdumi (1924),
Ugunīgi ziedi (1925, rom. Pēteris Danga turpinājums).

Lugas:
Kaupo, līvu virsaitis (teātrī 1913, grām. 1922),
Kurzemē (1914, teātrī 1915),
Viesturs (teātrī 1920, grām. 1921),
Pieci vēji (1922, teātrī 1923),
Apvienosimies (1926, teātrī 1927),
Vecie un jaunie (1934, teātrī 1935).

Tulkojumi:
H. Ibsena lugas: «Brands» (1911), «Pērs Gints», «Meža pīle» (1913), «Troņa tīkotāji» (1924),
O. Vailda traģēdija «Salome» (1912).

Daiļrades apkopojumi:
Kopoti raksti 2 sēj. (1920),
12 sēj. (1923 – 1928; 1938 – 1939, nepabeigts izdevums).

Akuratera literārie darbi tulkoti lietuviski: Deganti sala. Apysakos ir noveles; (Kauņa, 1938, tulk. B. Mickevičus), Samdinio bernioko vasara. Atsiminimu piešinys. (Viļņa, 1972, tulk., K. Korsakas); Žmogus. Apysaka. (1907, tulk. J. Baniulis), igauniski: Sulaspoisi suvi (Tallina, 1929, tulk. K. Abens); Lobus peremees. Komöödia 4 vaatuses (Tallina, 1932, tulk. M. Pukits), vāciski: Novellen (Rīga, 1921), angliski: The builders of New Rome and other latv. Tales (Londona, 1924, tulk. L. A. Maršals).