Rainis

Rainis (1865-1929) tiek dēvēts par latviešu izcilāko dzejnieku. Viņa darbi – dzeju krājums Gals un sākums (1912) un luga Uguns un nakts (1905) – ir iekļauti Latvijas kultūras kanonā. Dzejnieka vārdā daudzās Latvijas pilsētās nosauktas ielas, Rīgā Esplanādē viņam par godu ir uzstādīts tēlnieka Kārļa Zemdegas radītais piemineklis. Raiņa vārds ir cieši saistīts ar promarksistisko Jaunās strāvas kustību, kas bija viena no 1905. gada revolūcijas iedvesmotājām Latvijā. Padomju gados pārliecināto sociāldemokrātu Raini, kurš turklāt bija radniecībā ar pirmo PSRS finanšu ministru un Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku, savām vajadzībām veiksmīgi izmantoja padomju ideoloģija, radot pirmskara buržuāziskajā Latvijā smokoša un nesaprasta proletariāta dzejnieka tēlu. Šajā Raiņa ikonizācijā tomēr bija arī pozitīvais elements – viņa dzeja daudz tika tulkota bijušās PSRS un brālīgo sociālisma bloka tautu valodās, turklāt atšķirībā no ierastajiem Staļina laikmeta proletariāta dziesminiekiem Raiņa teksti bija intelektuāli un ar ideoloģiju nesaistīti. Daudzie atdzejojumi nodrošināja Rainim ievērojamu starptautisku atpazīstamību.
Literatūrzinātnē bez pieminētajiem kanonizētajiem darbiem, Raiņa novatorismu saista ar Johana Vofganga Gētes Fausta revolucionāro tulkojumu (1898), krājumu Tālas noskaņas zilā vakarā (1903) un virkni lugu, kas rakstītas dzejniekam esot trimdā Šveicē, tomēr patieso Raiņa vārda daudzināšanu mūža nogalē nodrošina pravietiskā poēma Daugava (1916), kurā dzejnieks, atšķirībā no attiecīgā laika politiķu nenoteiktības, paredz brīvas Latvijas nepieciešamību. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas dzejnieku un viņa dzīvesbiedri dzejnieci un dramaturģi Aspaziju, atgriežoties no Šveices trimdas, Latvijā sagaida ar ovācijām, kas ir pielīdzināmas valsts prezidenta uzņemšanas svinībām. Sajūsminātais pūlis latviešu dzejas karaļpāri no stacijas perona uz rokām aiznes līdz auto. Tomēr Rainis paliek uzticīgs savai sociāldemokrātiskajai pārliecībai, kuras dēļ jaunās valsts pirmajos pastāvēšanas gados, darbojoties Satversmes sapulcē, pirmajās Saeimās un kā izglītības ministrs iemanto daudz nelabvēļu. Attiecībā pret viņu sabiedrībā veidojas polārs viedoklis – ir Raiņa noliedzēji un dievinātāji. Pēdējie cenšas izvirzīt dzejnieka kandidatūru Nobela prēmijai literatūrā, tomēr vienotības trūkuma dēļ šie centieni nav īstenojušies. Mūža nogalē, neraugoties uz aktīvo darbību politikā, Rainis raksta lugas un dzeju, nodarbojas ar savu tekstu tulkošanu.

Noderīga literatūra par Raini
Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāļi. R: Jumava, 2005
Janīna Kursīte. Raiņa dzejas poētika. R: Zinātne, 1995

Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 1865. gada 11. septembris – 1929. gada 12. septembris) ir viens no jaunās latviešu intelektuāļu paaudzes, kas savu izglītību ieguvis, studējot Pēterburgas universitātē. Dzejnieks to pabeidz 1888. gadā, kādu laiku darbojoties kā tiesneša amata kandidāts un advokāta palīgs, tomēr vairāk par juridiskajām niansēm viņš aizraujas ar modē nākušajām sociāldemokrātu idejām. 1891. gadā Rainis kļūst par laikraksta Dienas Lapa redaktoru, vēl pēc pāris gadiem Cīrihē iepazīstas ar II Internacionāles līderiem. Kopā ar kreisajiem latviešu intelektuāļiem nodibinātā Jaunās strāvas kustība viņam šķiet garīga sociāla kustība, tomēr drīz vien Rainis ar saviem uzskatiem paliek mazākumā. Konflikts ar pārējiem kustības līderiem veidojas gan intelektuālu, gan personisku iemeslu dēļ – to iemesli meklējami ne vien idejās, bet arī Raiņa attiecības ar dzejnieci Aspaziju, viņa māsas Doras laulībās ar Pēteri Stučku. 1895. gadā Rainis ir spiests aiziet no Dienas Lapas redaktora amata, jo nespēj piesaistīt laikraksta izdevēju prasīto drošības naudu. Kādu brīdi viņš darbojas kā advokāts Panevēžā, līdz 1897. gadā tiek apcietināts un notiesāts par līdzdalību Jaunajā strāvā, kas tiešā tiek klasificēta kā pretvalstiska organizācija. Raiņa pārliecībā viņu nodevuši kustības biedri Janis Jansons Brauns un Pēteris Stučka. Lai gan šai pārliecībai sociāldemokrātu kustība nav spējusi gūt racionālus pierādījumus, tomēr no šī brīža brāļu nodevības tēma ir ļoti aktuāla Raiņa daiļradē un visspilgtāk tā izpaužas traģēdijā Jāzeps un viņa brāļi (1919). Starp aresta un sprieduma izpildi – dzejniekam tiek piespriests izsūtījums uz Slobodskas guberņu – Rainis salaulājas ar dzejnieci Aspaziju. Aspazija ļoti rūpējas par savu vīru. Dzejnieks atgūst cietuma sadragāto veselību un pievēršas radošajam darbam, pabeidzot Fausta tulkojumu un sākot aktīvi dzejot.
Pēc soda izciešanas Rainis atgriežas Latvijā jau kā pazīstams autors, kas atzinības ziņā nostājies blakus savai sievai – dzejniecei Aspazijai. Šajā laikā Kārlis Skalbe viņus nosauc par latviešu dzejas karaļpāri un šis apzīmējums pēc tam tiek lietots visai plaši. 1905. gada revolūcijas posmā dzejnieki ir revolūcijas intelektuālie līderi, tomēr, sākoties represijām abi spiesti bēgt uz ārzemēm. No 1905. līdz 1920. gadam viņi nodzīvo Šveicē vispirms Cīrihē, tad Kastaņolas ciemā, kas laika gaitā ir kļuvis par Lugano sastāvdaļu. Šveicē sākas Raiņa radošās dzīves augstākais posms, te top dzejoļu krājumi: Klusā grāmata (1909), Ave Sol (1910), Gals un sākums (1912), Daugava (1916) un pazīstamākās lugas: Zelta zirgs (1909), Indulis un Ārija (1912), Pūt, vējiņi! (1914), Jāzeps un viņa brāļi (1919).
Pēc atgriešanās Latvijā Rainis un Aspazija iesaistās Satversmes sapulces darbā. Rainis līdz pat savai nāvei darbojas kā pirmo Saeimu deputāts. 1925. gadā viņa kandidatūra tiek virzīta Valsts prezidenta amatam, tomēr vēlēšanās uzvar Jānis Čakste, lai gan vēlēšanu pirmajā kārtā dzejnieks iegūst visvairāk balsu. 1927. gadā Rainis kļūst par Izglītības ministru. Pēc atgriešanās Latvijā Raiņa nozīmīgākais veikums dzejā ir Dagdas piecas skiču burtnīcas (1920-1925) kā arī dzeju krājumi bērniem: Zelta sietiņš (1920), Puķu lodziņš, Vasaras princīši un princesītes, Lellīte Lolīte (visi 1924), Putniņš uz zara (1925), Saulīte slimnīcā (1926).
Raiņa nāve 1929. gadā raisa dažādas spekulācijas un sazvērestības teorijas, tomēr smagais darbs, pārdzīvojumi personiskajā dzīvē un neveiksmīgās biznesa aktivitātes, pēdējos dzīves gados dzejniekam radīja daudz pārdzīvojumu un nepatikšanu, kas atsaucās uz dzejnieka veselību. Rainis aiziet mūžībā dienu pēc savas dzimšanas dienas, dodoties dienišķajā pastaigā gar jūras krastu.

Bibliogrāfija
Dzeja. Svarīgāko darbu pirmpublicējumi

Tālas noskaņas zilā vakarā (1903)
Vētras sēja (1905)
Klusā grāmata (1909)
Ave sol! (1910)
Tie, kas neaizmirst (1911)
Gals un sākums (1912)
Daugava (1916)
Dagdas piecas skiču burtnīcas (1920 – 1925)

Bērnu dzeja
Zelta sietiņš (1920)
Puķu lodziņš (1924)
Vasaras princīši un princesītes (1924)
Lellīte Lolīte (1924)
Putniņš uz zara (1925)
Saulīte slimnīcā (1926)

Lugas
Uguns un nakts (1905)
Zelta zirgs (1909)
Indulis un Ārija (1912)
Pūt, vējiņi! (1914)
Jāzeps un viņa brāļi (1919)
Iļja Muromietis (1923)