Uldis Bērziņš

Uldis Bērziņš – dzejnieks, izcils tulkotājs, Rakstnieku Savienības biedrs kopš 1974. gada, LZA goda loceklis (1993), Latvijas PEN kluba biedrs. Saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par dzejoļu krāj. «Kukaiņu soļi», «Laiks», «Dzeja» (1995), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Saņēmis Literatūras gada balvu par grāmatas «Slavinājumi» atdzejojumu (2005), par dzejoļu krājumu «Saruna ar Pastnieku» (2009) un dzejoļu krājumu «Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā» (2014), kā arī speciālbalvu par «Eddas dziesmu» atdzejojumu. Saņēmis Dzejas dienu balvu (2009) un žurnāla «Latvju Teksti» balvu (2015) atdzejas kategorijā.

Uldis Bērziņš dzimis 1944. gada 17. maijā Rīgā. Absolvējis Rīgas 7. vidusskolu (1962), mācījies LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē (1962–1964), beidzis Ļeņingradas universitātes Austrumu fakultāti (turku valodas un literatūras specialitāte, 1971). Stažējies Maskavas Āzijas un Āfrikas valstu institūtā persiešu un turku filoloģijā (1973–1974), padziļinājis valodu apguvi Čehoslovākijā, Holandē, Islandē, Jeruzalemē, Turcijā, Zviedrijā. Pirmā publikācija ir dzejolis «Streiks» žurnālā «Universitāte» (1963., Nr. 6).

Ulda Bērziņa dzejas laiks aizsākās 60. g. nogalē, 70. gados, kad nāca jauna literātu paaudze ar savu kodēto dzejas valodu, kas atklāja tautas vēlmes un bija pretmets valdošās padomju ideoloģijas deklarētajai nostājai. Īpašo radošo rokrakstu autors apliecināja jau ar pirmo dzejoļu krājumā «Piemineklis kazai», kas tika laists klajā desmit gadus pēc tā tapšanas brīža. Krājumā ir jaunu dzejas formu un izteiksmes apliecinājumi. U. Bērziņa dzejai raksturīga īpatnēja struktūra – bez sākuma un beigām, fragmentārisms ar dziļu zemteksta piepildījumu. Dzejas problemātikas pamatā ir valoda, tās pārlaiks un ireālā pasaule. Valoda dzejniekam ir pasaules radīšanas brīnums, tās sākums un dzīvība, tāpat kā pirmelementi: uguns, gaiss, ūdens, zeme, no kuriem dzejniekam būtiskākais ir zemes filozofiskums. Autora dzejā mijas dažāda laikmeta un pasaules kultūru, īpaši austrumu kultūras, pieredze, dzeja ir jēdzieniski un asociatīvi blīva. U. Bērziņš aktualizē arī latviešu tautas mentalitātes krāsainās izpausmes – no nerātnajām dainām līdz pat ziņģu poētikai, kas palīdzēja būt sīkstai un izdzīvot. Dzejā ierakstīti arī 20.–30. gadu latviešu dzejas novatoriskie paņēmieni. Tas viss U. Bērziņa dzejā sakausējas vienā veselumā, nedalāmā un oriģinālā bezrobežu dzejas rokrakstā. Krājumā «Poētisms baltkrievs» atklājas dzejnieka priekšnojautas gaidāmajām pārmaiņām, tautu savstarpējā cieņa un sapratne. Mirklīgi šķiet, ka dzejniekam mazsvarīgs ir personīgais aspekts, bet U. Bērziņa liriskais varonis ir traktēts globālā mērogā, tas ir visaptveroši intīmais pārdzīvojums, kas jāizjūt zemapziņā, kas iesniedzas no paaudzes paaudzē. Dzejniekam būtiska ir laika kategorija, tā ir kā mozaīka – mītiskais pirmlaiks, irealitāte, esība, tagadne un mūžība – vēsturiskā (lineārā) un cikliskā laika sintēze, un vidutājs starp laika un telpas kategorijām autora dzejā ir putns (īpaši lakstīgala). Pārkāpjot 21. gadsimta slieksni, U. Bērziņa dzejā joprojām saskatāmas nezūdošās autora rokraksta vērtības, t.i., dzejas telpiskums, valoda kā pirmelements, laiks, ieskanas arī jauni motīvi, noskaņa – smeldze, atskatīšanās pagātnē un dzīves vērtēšana, pārvērtēšana. Bērziņš atdzejojis no ģermāņu, irāņu, senebreju, skandināvu, slāvu, turku u.c. valodām.

Dzeja:
Piemineklis kazai. R.: Liesma, 1980.
Poētisms baltkrievs. R.: Liesma, 1984.
Nenotikušie atentāti. R.: Liesma, 1990.
Laiks [kopā ar Juri Kronbergu]. R.: Liesma, 1994.
Nozagtie velosipēdi. R.: Minerva, 1999.
Maijs debešos. R.: Preses nams, 2002.
Saruna ar Pastnieku. R.: Neputns, 2009.
Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā. R.: Neputns, 2014.

Citi:
Kukaiņu soļi. R.: Raiņa un Aspazijas fonds, 1994.
Dzeja. R: Artava, 1995.
Daugavmala. R.: Nordik, 1999. (Poēma)
Dzeja. R.: Atēna, 2004. (Kopotā dzeja)

Atdzeja un tulkojumi:

Vislava Šimborska. Apsveiksim skudras (1979)
Saadi. Rožu dārzs (1983)
Baložu pilni pagalmi / turku dzeja (kopā ar P. Brūveru, 1988)
Mana vectēva Korkuda grāmata/ vecoguzu eposs (1993)
Ījabs. (1997)
Snorre Sturlas dēls. Gilves acumalds/ Mitol. teiku krājums un poēt. rokasgrāmata “Edda”(1997)
Vislava Šimborska. Dzeja. (1998)
Česlavs Milošs. Sagūstītais prāts (1998)
Pulcētājs (2000)
Fikrets Demirāgs. Gaisos tālu medību balsis (2009), Dzejas dienu balva
Korāns. (2011)
Teika par Igora karagaitu (kopā ar K. Skujenieku, 2014)
Jaroslavs Seiferts. Mēra stabs / Skūpstu grāmata (2015)
Eddas dziesmas (2015)
Madzja Džidi. Mana ciema dievi (2017)

Bērziņa dzeja atdzejota lietuviski – daži dzejoļi Poetinis Druskininkų ruduo, 1990 – 1999: almanachas (Vilnius, 1999), igauniski: Kahekõne ajaga (tulk. M. Jurisons, M. Trāts, I. Saks,Tallin, 1998), somiski: dzejoļi Älä juo vesijohtoveltä (tulk. H. Johansone, J. Kiskinens, H. Forsbloms, dzejas antoloģija, Somija, 1997), zviedriski: darbi ievietoti Nära röster över vatten (latv. lit. antaloģija, sast. Tulk. J. Kronbergs, Stockholm, 1997), angliski: Listen; Bright Joy; Mouse. Trans. by Margarita Gailītis // Descant 124, Spring 2004. Volume 35, Number 1, Canada.

Knuts Skujenieks. Head pärituult Uldis Bērziņš // Kahekõne ajaga (tulk. I. Saks, Tallina, 1998).