Dzejniece, tulkotāja, ārste Ārija Elksne (dzim. Ārija Grietiņa, 1928. gada 7. februārī Rīgā, mirusi1984. gada 29. septembrī Rīgā ). Četrus gadus – no 1935. līdz 1939. gadam – Grietiņu ģimene dzīvoja Cēsīs, arī šis periods dzejnieces atmiņās palicis piepildīts laimīgas bērnības brīžiem. Atgriežoties Krustpilī, vecākiem vairs neatlika laika pietiekami daudz uzmanības veltīt meitai, bija smagi jāstrādā, turklāt sākās Otrais pasaules karš. Skolas gaitas Ārija Grietiņa sākusi 1935. gadā Cēsu 1. pamatskolā, mācības turpinājusi Krustpils pamatskolā (1942), tad Jēkabpils humanitārajā ģimnāzijā, kuru 1947. gadā beigusi ar sudraba medaļu. Tā paša gada rudenī viņa iestājusies Rīgas Medicīnas institūtā. To absolvējusi 1953. gadā, taču alkas mācīties tālāk jauno ārsti mudinājušas turpināt studijas Rīgas Medicīnas institūta Bioloģijas katedras aspirantūrā un specializēties embrioloģijas nozarē (1957). Beidzot pamatstudijas Rīgas Medicīnas institūtā, jaunā ārste sāka darba gaitas Ķemeru 1. sanatorijā (1953–1956) un iepazinās ar savu pirmo vīru un meitas Ievas tēvu inženieri Alekseju Demidovu. Tomēr laulība nebija veiksmīga un tika šķirta. Sanatorijā nereti atpūtās radošā inteliģence, to vidū arī Elīna Zālīte, ar kuru Ārijai Grietiņai izveidojās ļoti draudzīgas attiecības, un tieši Elīna Zālīte topošo dzejnieci iepazīstināja ar Jūliju Vanagu, kurš ārstē pamanīja talantu, kā arī palīdzēja izvēlēties jaunajai dzejniecei pseidonīmu Elksne. No 1956. līdz 1965. gadam Ārija Elksne strādāja par pasniedzēju RMI Bioloģijas katedrā.
Ārija Elksne pieder tai dzejnieku paaudzei, kurai dzejas konsultante bija Mirdza Ķempe. Abas dzejnieces iepazinās 1956. gadā. Lai gan vēlāk dzejnieču attiecībās bija jūtams atsalums, Ārija Elksne vienmēr par Mirdzu Ķempi izteicās ar pietāti un pateicību par laiku, kuru tā veltījusi radošās personības attīstībai.
Literatūras pasaulē Ārija Elksne 1956. gadā debitēja kā dramaturģe – ar viencēlienu «Pārsteigums», taču jaunās autores talants visspilgtāk izpaudās dzejā.
20. gadsimta 60. gadu nogalē un 70. gados ļoti iecienīti un apmeklēti bija t. s. dzejas vakari, kuros uzstājās dzejnieki un aktieri ar dzejas priekšlasījumiem. Ārijas Elksnes biogrāfijā liela nozīme bija aktrisei Elzai Radziņai (1917–2005), kuras priekšlasījumos dzejnieces vārsmas izskanēja līdz sirds dziļumiem patiesi un emocionāli.
1966. gada jūlijā Ā. Elksne tika iekļauta radošās saimes delegācijā, kas devās uz kultūras dienām Kabardā-Balkārijā. Delegācijas sastāvā bija iekļauts arī populārais Operas un baleta teātra solists – tenors Miķelis Fišers (1915–1984). Abu sastapšanās pārauga mīlestībā un ģimeniskajās saitēs, kas bija viens no dzejnieces laimīgākajiem dzīves posmiem. 1970. gadā visu gaidīts un ļoti mīlēts piedzima dēls Miķelis Fišers (viņa pašreizējās darbības jomas ir glezniecība, instalācija, vides māksla). Taču attiecības ar vīru sarežģījās, un ģimenes pavards pēc piecpadsmit gadu kopdzīves izplēnēja. 1984. gada 5. augustā Miķeļa Fišera dzīvības uguntiņa izdzisa, un jau šā paša gada 29. septembrī traģiski aprāvās arī Ārijas Elksnes dzīve.
Ārija Elksne vienmēr radīja ap sevi harmoniju, un tā staro arī no viņas dzejas rindām (kaut gan pati dzejniece ir teikusi, ka viņas dzeja nav harmoniska, drīzāk viengabalaina). Diemžēl šī harmonija neatrada patvērumu Ārijas Elksnes būtībā, tās vietā iesakņojušās slimības veicināta disharmonija. Depresijas pieveikta, dzejniece aizgāja no dzīves. Dēlam Miķelim bija tikai četrpadsmit gadu, bet meita Ieva gaidīja nākam pasaulē otru bērniņu.
Ārija Elksne ir tulkojusi Heinriha Heines poēmu «Senā sapņu laika skaņas» (1982), Mihaila Bulgakova romānu «Teātra romāns» (1984), Liona Feihtvangera romānu «Jūdu karš» (1985).

Dzejoļu krājumi
Vārpu valoda (1960)
Uz tavu veselību, zeme! (1963)
Vasaras vidū. (1966)
Galotņu gaisma (1968)
Trešā bezgalība (1971)
Klusuma krastā (1973)
Vēl vienai upei pāri (1975)
Līdz saulei aizdomāt (1967)
Vēstules tālajai zvaigznei (1978, kopā ar Jāņa Grota dzejoļiem)
Metamorfozes (1980)
Pie sirsnības strauta (1982)
Stari (1982)
Viršu karogs (1986)
Raksti 5. sēj. (1996 – 1997)

Dzejoļu krājumi bērniem
Izlasīsim arī mēs (1970)
Kā Pēcītis gāja pie rūķiem (1972)

Atdzeja
В середине лета. – R., 1969.
Женщина. – R., 1976.
На берегу мышины. – M., 1975
Облеск Земли. – M., 1963
Ария Элксне. Лучи. – M., 1988.
Ji spindi žavesiu slaptu… (dzeja pasaules mīlas lirikas krājumā, Marijampole, 2000)

Par autori
Raksti 5 sēj. 5.sēj., Atmiņas. Intervijas. Veltījuma dzejoļi. Bibliogrāfija; sast. un red. Ingrida Vāverniece (1997)

Vārdaune Dzidra.. Ārija Elksne // Latviešu rakstnieku portreti. 70. – 80. gadi (1994).