Regīna Ezera

Viena no izcilākajām 20. gadsimta nogales psiholoģiskās prozas meistarēm Regīna Ezera ir tautā mīlēta rakstniece, kuras darbi arī pēc viņas aiziešanas mūžībā tiek uzskatīti par spilgtām sava laika zīmēm latviešu literatūrā. 2014. gadā rakstnieces romāns Aka Latvijas Televīzijas šova Lielā lasīšana tautas aptaujā par visu laiku mīļākajām grāmatām tika pārliecinoši iebalsots starp 100 Latvijā iecienītākajiem daiļdarbiem. Savukārt viņas romāns Zemdegas (1977) ir ierakstīts Latvijas kultūras kanonā kā viena 14 lielākajām Latvijas literatūras vērtībām.
Literatūras kritiķi un lasītāji uzsver Regīnas Ezeras perfekto valodas izjūtu un prozas ritmu, tomēr tikai retais zina, ka topošā rakstniece līdz piecu gadu vecumam ģimenē nerunāja latviešu valodā. Viņa uzsvērusi intervijās, ka: «Redziet, bieži vien, pat lielākoties, literāti atsaucas uz bērnības dienām, kādos apstākļos viņi dzīvojuši, cik ļoti no tautas valodas ietekmējušies. Bet es līdz piecu gadu vecumam nepratu latviešu valodu, man vienmēr likās, ka latviešu valoda ir kaut kas tāds, kas visu laiku jāmācās». Tāpat nopietnos literatūrkritiskos tekstos tiek runāts par Regīnas Ezeras prozas maģiju un rakstnieci kā prozas burvi, to Regīnas Ezeras Rakstu 1. sējumos ievadā dara pat Guntis Berelis, kas iznāca ar pašas autores oficiālu akceptu. Šo imidžu Regīnas Ezeras mūža nogalē vairo arī loma Tālivalža Margēviča televīzijas spēlfilmā Pūķa ola. Gandrīz sātanisks stāsts (1996), kas uzņemta pēc viņas stāsta Pūķa ola motīviem. Tajā Regīna Ezera nospēlē noslēpumainu rakstnieci.

Regīna Ezera ir viena no izcilākajām 20. gadsimta nogales īsprozas meistarēm – stāsti un noveles apkopoti vairākos krājumos. Viņas darbi jau padomju laikos tulkoti daudzās valodās un bijuši iecienīti bijušajā PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs. Līdzās romānam Aka, ko ekranizēja – spēlfilma Ezera sonāte, režisors Gunārs Cilinskis, kļuva par vieno no ikoniskākajiem Rīgas kinostudijas kinodarbiem 20. gs 70. Gados. Regīnas Ezeras prozas virsotne ir romāns Zemdegas un nepabeigtā tetraloģija Pati ar savu vēju.

Noderīga literatūra par Regīnu Ezeru
Guntis Berelis. Regīna Ezera, prozas vecene jeb Apmātība. (Regīnas Ezeras Rakstu 1.sēj.) R: Nordik, 2000. 1. sēj.
Nora Ikstena. Esamība ar Regīnu. R: Dienas Grāmata, 2007

Biogrāfija
Regīna Ezera (1930. gada 20. decembris – 2002. gada 11. jūnijs) dzimusi Rīgā. Otrā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni aizvesta darbos uz Vāciju, atgriezusies Latvijā 1945. gadā. Beigusi Natālijas Draudziņas 7. vidusskolu (1950) un Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu (1955). Rakstnieku savienības biedre no 1961. gada. Savu daiļrades stilu izkopusi 60. gados, kļūstot par atzītu psiholoģiskās prozas meistari, iegūstot lasītāju atzinību un tādu stāvokli padomju rakstnieku sabiedrībā, kas ļauj radoši strādāt, maksājot minimālas nodevas padomju režīmam. Rakstniece, kura uzstājas kā viena no Latvijas neatkarības atjaunošanas idejas atbalstītājām, vēlāk, mūža nogalē atzīst, ka jutusi nepatiku pret tolaik valdošā socreālisma normām un prasību rakstīt romānus reālistiskā garā. Viņas radošā karjera, kas no 1978. gada pamatā norit vientuļās lauku mājās Briežos Ķeguma mežā, norobežojoties no galvaspilsētas dzīves un aktivitātēm, ir ļoti veiksmīga, neskatoties pat uz zaudējumiem personiskajā dzīvē un ugunsgrēku, pēc kura jāatjauno māja. Rakstniece saņem augstus Latvijas PSR apbalvojumus – LPSR valsts prēmiju (1972), Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un Tautas rakstnieces (1981) titulus.
80. gados Regīna Ezera pasludina, ka strādā pie romānu tetraloģijas Pati ar savu vēju. Tomēr vērienīgā ideja paliek tā arī līdz galam neīstenota, romāniem Varmācība (1982) un Nodevība (1984), turpinājuma nav – vien pēc rakstnieces nāves grāmatā Odas skumjām (2003) nopublicē nepabeigta romāna Esamība variantu. Regīna Ezera bijusi scenārija autore Tālivalža Margēviča televīzijas spēlfilmai Pūķa ola. Gandrīz sātanisks stāsts (1996). Kopā ar Vari Braslu viņa rakstījusi scenāriju arī spēlfilmai Ezera sonāte, tomēr Regīnas Ezeras attieksme pret šo darbu sākotnēji bijusi diezgan rezervēta. Vēlāk rakstniece intervijās atzinusi, viņai bijis grūti pieņemt, ka filmā romāns Aka pārtop jaunā un autonomā mākslas darbā. Par Regīnu Ezeru uzņemta dokumentālā filma, veidoti video portreti. Par nopelniem Latvijas kultūras labā rakstniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Viņa rakstījusi arī esejas par literatūru, recenzijas.
Regīna Ezera mūžībā aiziet 2002. gada 11. jūnijā savās mājās Ķeguma Briežos. Apbedīta Tomes kapsētā.

Eduarda Veidenbauma prēmija (1968)
LPSR valsts prēmija (1972)
Nopelniem bagātās kultūras darbinieces nosaukums (1974)
Tauta rakstniece (1981)
Triju Zvaigžņu ordenis (1995)

Stāsti, noveles
Un ceļš vēl kūp (1961)
Daugavas stāsti (1965)
Aiztek Gaujas ūdeņi, aiztek (1968)
Grieze – trakais putns (1970)
Pavasara pērkons (1973)
Vasara bija tikai vienu dienu (1974)
Cilvēkam vajag suni (1975)
Baraviku laika dullums (1978)
Nostalģija (1979)
Slazds (1979)
Princeses fenomens (1985)
Pie klusiem ūdeņiem (1987)
Pūķa ola (1995)
Odas skumjām (2003)

Romāni
Zem pavasara debesīm (1961)
Viņas bija trīs (1963)
Mežābele (1966)
Dzilnas sila balāde (1968)
Saules atspulgs (1969)
Nakts bez mēnesnīcas (1971)
Aka (1972)
Zemdegas (1977)
Saulespuķes no pērnās vasaras (1980)
Varmācība (1982)
Nodevība (1984)

Publicistika
Dzīvot uz savas zemes (1984)
Virtuvē bez pavārgrāmatas (1989)
Mazliet patiesības. Nedaudz melu… (1997)

Daļa Regīnas Ezeras labāko darbu apkopoti: Regīna Ezera. Raksti 3. sējumos. R: Nordik 2000–2001