Astoņpadsmitā februāra pēcpusdienā 16.35 pēc straujas, grūtas slimības mūžībā aizgāja Inta Čaklā – gudra, smalka litaratūrzinātniece un dzejas kritiķe.

Gudra, skaista un gaiša Inta bija ne tikai literatūrā, tāda viņa bija arī ikdienā. Dzīve viņu tiešam neloloja, taču nespēja izdzēst ne atvērtību pret līdzcilvēkiem, ne padarīt rūgtu, nīgru, ne aizkost viņas jēra maigo dvēseli. Inta nesa sevī pareizās proporcijās saskaņotu maigumu, līdzsvaru un stoicismu. Nelokāmu kā literatūrā, tā dzīvē.

Viena audzinādama trīs bērnus (izaudzinot par krietniem latviešiem), viņa spēja sastrādāt kalnus literatūrā: izveidot E. Ādamsona, V. Grēviņa izlases ar priekšvārdiem, sastādīt un komentēt Fr. Bārdas, V. Belševicas, K. Skujenieka Rakstus, apceru krājumu par Ziedoni, regulāri recenzēt jauniznākušās dzejas grāmatas, piedalīties literārās diskusijās, izrediģēt milzumu manuskriptu. Vēl pēdējā gadā, kad vairs nejutās spēka pilna, viņa nolasīja divus interesantus, izslīpētus referātus par A. Dagdas un J. Rokpelņa dzeju. To visu viņa veica rimtā garā, nekad un nekur neizvirzīdama sevi priekšplānā, nevienā situācijā nepaceldama balsi. Domāju, šo pēdējo – nepacelto balsi – jo augstu vērtēja Riekstiņa Enciklopēdijas, „Literatūras un Mākslas”, „Liesmas”, „Nordik” mūžam burbuļojošo redakciju kaismīgie kolēģi, kas nebūt nenozīmē, ka viņa būtu klusējusi brīžos, kad aizstāvami principi. Nē, Inta runāja, ja redzēja, ka tam būs jēga, klusēja, ja jautājums iegriezās bezcerībā, kur smalki klusā ironija, humors vairs neko glābj. Vārdu taupība – tāds bija viņas stils un teikto apstiprina Intas grāmata „Kas dzīvo vārdos”(2013).

Esam zaudējuši ļoti labu cilvēku, erudītu kolēģi, patiesu dāmu, kura staroja nomierinošu gaismu; tā plūda pat slimības gultā, izņemot pāris pēdējās dienas, kad apziņa miglojās. To, ka mums Tevis trūks, ir lieki teikt – tā būs. Lai viegls Tev, Intuk, ceļš pie Dieva uz kuru paļāvies.

Rakstnieku savienības vārdā Anda Kubuliņa