Romāns “Džezs pār Donbasu” ir skarbs, melanholisks un reālistisks. Cik nu reālistisks vispār var būt socreālisms.

Kādu rītu tu uzzini, ka tavs brālis ir nozudis nezināmā virzienā, draugi nodarbojas ar finanšu afērām, bet biznesu grib pārpirkt nesaprotamu struktūru pārstāvji. Realitāte izrādās ļodzīga un gaistoša, dzīve sper soli sānis, un tu negaidīti esi nonācis starp savu pagātni, kurā tevi gaida draugi, un nākotni, kur tevi gaida ienaidnieki.

Veltījums ukraiņu reiderisma vēsturei.

Romāns “Džezs pār Donbasu” Ukrainā 2010. gadā atzīts par “BBC gada labāko grāmatu”, 2014. gadā – par “BBC desmitgades labāko grāmatu”.

Serhijs Žadans (1974) ir ukraiņu dzejnieks, rakstnieks, nenogurdināms sabiedrisks aktīvists un piedevām solists ska grupā. Par saviem dzejas krājumiem un romāniem saņēmis gandrīz divdesmit balvu Ukrainā un citās Eiropas valstīs.

Grāmata ir pieejama visās Jāņa Rozes grāmatnīcās.

Īsi pirms mūsdienu ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāna “Džezs pār Donbasu” tulkojuma latviešu valodā iznākšanas un rakstnieka vizītes Rīgā romāna tulkotāja Māra Poļakova sarakstē ar autoru uzdeva viņam vairākus būtiskus jautājumus.

Māra:

Romāna darbība notiek mierīgajos divtūkstošajos gados Austrumukrainā, kur miera jau divus gadus vairs nav. Tagad pēc “Džeza pār Donbasu” tiek uzņemta filma, un tev bija ideja sākt to mūsdienās, 2014. gadā, kad šo teritoriju atbrīvo Ukrainas armija, grāmatas galvenie varoņi ir ietupināti drošības dienesta pagrabā, un izmeklētājs mēģina saprast, kurš par ko karojis. Kāpēc tev bija interesanti izprast, kurš no viņiem bija kurā pusē? Vai grāmatas varoņos jau noskāršami nākamās izvēles iedīgļi?

Serhijs:

Jā, tāda ideja mums ar režisoru bija. Vēlāk gan no tās atteicāmies tehnisku iemeslu dēļ. Žēl, protams, jo izprast, kurš par ko būtu karojis, patiesībā ir interesanti un svarīgi. Faktiski Ukrainā tieši tas tagad arī notiek – apjēgšana, kurš ir kurā pusē, kurš par kurām vērtībām stāv un krīt. Vai grāmatā ir izvēles iedīgļi? Droši vien jā, lai gan tur tie nav deklaratīvi. Bet šā vai tā grāmatā varoņus nošķir ļoti skaidra līnija – vieni aizstāv savas tiesības dzīvot un strādāt savā zemē, savukārt otri nesaudzīgi uzspiež visiem savu kārtību. Tagad šī līnija starp varoņiem ir pārvērtusies par frontes līniju. Tās vienā pusē ir spēkā Ukrainas likumi, otrā – krievu pasaules un padomju revanšisma idejas.

Māra:

Grāmatas varoņi cieši turas pie savas zemes, un man šķiet, romānā tu to apraksti ar lielu cieņu un sirsnību. Tagad kļuvis saprotams, ka tas, ka Ukrainas austrumpuses iedzīvotāji neko, izņemot savu reģionu, nepazīst, palīdzēja Krievijai izprovocēt/radīt tur separātiskas tieksmes. Tad iznāk, ka patiesi turēties pie savas zemes iespējams tikai tad, ja ir piedzīvota sastapšanās ar citām? Tu pats esi no austrumiem, bet, liekas, visu laiku atrodies ceļā…

Serhijs:

Jā, patiešām, šis fenomens – noslēgšanās, koncentrēšanās uz sevi – Donbasam ļoti nelāgi atkodās. Kad tu neredzi neko tālāk par savu kāpņutelpu, kad tev ir deformējies priekšstats par dzimteni, par savējiem, tev ir diezgan viegli iestāstīt, ka tev mēģina kaut ko atņemt. Un vispār, informācijas trūkums, personiskās pieredzes trūkums noved pie manipulēšanas ar apziņu. Un tad notiek ļoti savāda jēdzienu nomaiņa – tu stāsti, ka mīli savu dzimto vietu, bet īstenībā tu nodod dzimteni. Vispār tas ir ļoti dramatisks fakts, ļoti sāpīgs strupceļš, man liekas – atteikšanās no savas valsts, atteikšanās no līdzpilsoņiem. Lai vai kādi ideoloģiski vai politiski argumenti tiek izmantoti šādas atteikšanās attaisnošanai.

Māra:

Ukrainas rakstnieki ir ievērojuši, ka karš maina valodu. Kā tu domā, vai tas attiecas tikai uz tēmām, kas saistītas ar karu, vai šī ietekme ir plašāka? Vai no kara mainās tava valoda?

Serhijs:

Jā, mainās. Mainās valoda, mainās intonācijas. Droši vien tagad ir mazāk ironijas, mazāk sarkasma. Valoda kļūst skarbāka. Bet galvenais pat nav tas. Galvenais – mainās varoņi, parādās tādi varoņi, kādi pirms kara vienkārši nebija iespējami. Tas ir, parādās kara cilvēki – karavīri, brīvprātīgie, kapelāni, aktīvisti, cilvēki, kas ir pabijuši gūstā, pabijuši slimnīcās, cilvēki, kurus citi centušies nogalināt. Protams, ka šo cilvēku pieredze, šo cilvēku dzīvesstāsti prasa pilnīgi citus vārdus. Man liekas, mūsdienu ukraiņu literatūra tieši ar to šobrīd nodarbojas – meklē vārdus, lai attēlotu jauno realitāti, kara realitāti.

Māra:

Viens no romāna varoņiem saka: vissvarīgākais ir, lai būtu atbildība un pateicība. Manuprāt, tas vispār ir viens no galvenajiem un uzstājīgākajiem motīviem tavos tekstos, gan prozā, gan dzejā. Par ko tu jūties atbildīgs? Un par ko esi pateicīgs?

Serhijs:

Es jūtos atbildīgs par visu, ko esmu pateicis un izdarījis. Man šķiet, ka tas ir pareizi – atbildēt par saviem vārdiem un rīcību. Īstenībā tas nemaz nav tik grūti. Būtībā arī ik reizi pateikties par visu to labo un gudro, kas tev gadījies ceļā, nav grūti. Tas ir pat patīkami.

Māra:

Tu aktīvi piedalījies 2004. gada Oranžajā revolūcijā, bet vēlāk, 2009. gadā, izteicies, ka esi absolūti tāls no politikas. (“…divtūkstošo sākumā, kad patiešām šķita, ka jāparaksta kaut kādas vēstules, kaut kas jādara, jāglābj Ukraina… Bet dzīve iemācīja, ka Ukraina pati lieliski tiek galā bez šitā te intelektuāļu bariņa, kurš sevi, kā teica Iļjičs, uzskata par nācijas smadzenēm, un kurš īstenībā ir nevis smadzenes, bet sūds.”) Kopš Maidana sākuma tu atkal esi aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē – publicē rakstus, uzstājies, organizē dažnedažādas tikšanās, palīdzi bērniem un kareivjiem austrumos… Kura no šīm dzīves pozīcijām labāk atbilst tavam es, kura tevi labāk, nu, piepilda?

Serhijs:

Nu, no politikas klasiskajā izpratnē es joprojām esmu tālu – partijās nestājos, iet uz vēlēšanām atsakos, cenšos iztikt bez kontaktiem ar varas pārstāvjiem. Vienkārši lieta tāda, ka politiskā jēdziens mūsdienu Ukrainā ir krietni paplašinājies, transformējies. Tagad pie mums politika ir viss vai gandrīz viss. Arī literatūra ir politika. Jo tā ir daļa no sabiedrības cīņas par savu brīvību, par savām vērtībām. Droši vien, dzīvojot situācijā, kad trešo gadu turpinās karš, citādi nemaz nevar būt.

Māra:

Tu kuro gadu pēc kārtas uzstājies Rietumos – stāsti, kas notiek Ukrainā, centies parādīt, ka realitāte ir sarežģītāka par melnbaltu konflikta izskaidrojumu (Ukrainas austrumi pret rietumiem, ukrainiski runājošie pret tiem, kas runā krieviski…) Vai no šiem pūliņiem tu neesi noguris? Vai tici, ka “Rietumi sapratīs”?

Serhijs:

Nē, neesmu noguris. Es vispār ticu veselajam saprātam. Lai gan arī īpašu ilūziju man nav.

Māra:

Recenzijās tavas prozas stilu salīdzina ar džezu, raksta par “skurbām, karstām vārdiskām improvizācijām”. Vai tev patīk džezs – vai tomēr tu drīzāk esi (pank)rokeris?

Serhijs:

Īstenībā patīk. Lai gan pankroks man ir tuvāks. Mēs ar “Suņiem” faktiski arī spēlējam panku. Vienkārši salīdzinājums ar džezu, tāpat kā visi citi salīdzinājumi, ir neprecīzs. Lai gan tam ir tiesības pastāvēt. Nuja, tāpat kā jebkuram citam salīdzinājumam.

Māra:

Man vajadzēja par tevi uzrakstīt grāmatas vākam – un izrādījās, ka tevi stāda priekšā visvisādi: kā vienu no visslavenākajiem ukraiņu mūsdienu rakstniekiem – vai vienkārši, kā visslavenāko; kā “vienu no ietekmīgākajām Ukrainas balsīm”, kā “literāru superzvaigzni” vai “rokzvaigzni starp ukraiņu rakstniekiem”; vēl esmu redzējusi tādas titulatūras kā “Maidana piekritējs, pankrokeris un dzejnieks”, kā arī “proukrainisks aktīvists un sabiedrisks intelektuālis (public intellectual)”. Kā Tu pats gribētu nodēvēties? Serhijs Žadans (1974)…

Serhijs:

…dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs.