Septembra beigās Latvijā bija atbraukusi viešņa no Reikjavīkas, Oidira Ava Olafsdotira – islandiešu rakstniece, kuras darbi ieguvuši milzīgu popularitāti ne vien dzimtenē, bet arī Francijā,Vācijā, Nīderlandē, tulkoti angļu un spāņu valodās. Islandieši ar lepnumu uzskata viņu par vienu no savas literatūras starptautiskajiem “veiksmes stāstiem”, taču rakstniecība nebūt nav Oidiras pamatnodarbošanās. Viņa ir mākslas pētniece, studējusi Sorbonas universitātē Parīzē, strādā par mākslas vēstures pasniedzēju Reikjavīkas universitātē, kur kādu laiku vadījusi arī mākslas muzeju, daudz uzstājas ar lekcijām par mākslas jautājumiem citviet pasaulē.
Latviešu lasītājiem līdz šim bijis pazīstams viņas visvairāk tulkotais romāns “Astoņu ziedlapu roze” (2007), kura latviešu izdevums ar ES programmas “Kultūra” atbalstu publicēts 2014. gadā, bet 2015. gadā iekļauts Latvijas Jauniešu žūrijas kolekcijā. Šim romānam Islandē piešķirta Menningarverðlaun balva, bet Francijā tas ieguvis balvu Prix Page des Libraires.
Romāns “Rabarberu sarkanais” – rakstnieces debija literatūra, ko viņa pavisam nesen rūpīgi pārstrādājusi, lai no jauna publicētu. Ar romāna jauno redakciju Dena Dimiņa spilgtajā, dzīvīgajā tulkojumā jau pašā tuvākajā laikā būs iespēja iepazīties arī latviešu lasītājiem. Tas ir stāsts par kādu meiteni vārdā Augustīne, kas nav tāda, kā visi citi bērni. It bieži viņa dodas pie jūras uz savu melno smilšu pludmali vai uz augstienē ierīkotu rabarberu dārzu, kura platās lapas slēpj kādu senu noslēpumu… Koši sarkans rabarberu ievārījums, kura recepti uzzinām no romāna lappusēm, uzjunda atmiņas par kādas vasaras īso deju, kurā griezušies putnu vērotāja un vaļu pētnieks. Māti zinātnieces gaitas ir aizvedušas tālu dienvidos, un viņas attiecības ar meitu ir tuvu-tāls vēstuļromāns. Augustīne dzīvo savā skaitļu, vārdu un dziesmu pasaulē, pavisam tiešā dabas tuvumā, līdzās augiem, putniem un vējiem, ar skatu uz Kalnu, kura aicinājums ir viņas mūža lielākais sapnis, ceļš uz mērķi un atbrīvošanos.
Saruna ar Oidiru Avu Olafsdotiri
no intervijas portugāļu izdevējam tulkojis Dens Dimiņš
Astoņu ziedlapu roze kļuva par dižpārdokli Francijā, arī citur pasaulē grāmata saņēmusi balvas. Vai Jūs gaidījāt sadus panakumus?
Oidira: Nebūt ne! Sākumā grāmata Islandē galīgi negāja, to nepirka, lai arī kritikas atsauksmes bija labas. Biju laimīga vienalga, jo es allaž rakstu grāmatu tikai vienam iedomātam lasītājam. Ja izlasa vēl kāds, tas ir bonuss! Kritiķi teica, ka mans stils neatgādinot neko no iepriekš lasītā, un arī par to biju laimīga. Nebiju plānojusi, ka šo darbu varētu tulkot 24 valodās. Bet veiksme ir abstrakcija, katra jauna grāmata sākas ar apsēšanos pie baltas lapas. Un tu raksti no nulles…
Ko jūs varat teikt par šo grāmatu?
O: tas ir mīlestības stāsts, bet nekonvenciāls, jo vispirms ir bērns, kura vecāki sākumā ir divi svešinieki. Grāmata ir par to, kādas sarežģītas lomas mēs uzņemamies kā vecāki, brāļi, māsas, mīļākie. Es vēlējos norobežoties no stereotipiem par vikingu vīrišķību, runāt par juteklisko, par to , ko mūsos modina bērni. Mans darbs ir sava veida Bildungroman. Cik tas ir pārliecinošs, lai spriež lasītāji!
Kāpēc izvēlējāties Bībeles citātu romāna epigrāfam? Kāpēc tieši no 1. Mozus grāmatas?
O: Tāpēc ka tas runā par sēklu, gan cilvēkos, gan augos. Tā ir viena no tēmām.
No kurienes nāk jūsu vidējais vārds Ava? Tas ir par godu kādai viduslaiku svētajai, vai ne?
O: Svētā Ava bija akla viduslaiku svētā, iespējams, no Francijas. Kā var redzēt manos darbos (gan Astoņu ziedlapu rozē, gan Rabarberu sarkanajā), mani vienmēr ir interesējuši no citiem atšķirīgi cilvēki, citādais, citādība. Šie cilvēki ir stipri savā vājumā. Darbā Lietus novembrī (latviski nav tulkots) viens no galvenajiem varoņiem ir četrgadīgs bērns, kas ir gandrīz akls un kurls. Arī Rabarberu sarkanajā galvenā varone ir pusaudze ar kroplām kājām. Un manā jaunākajā romānā Izņēmums mēs iepazīstam sievieti, kas ir pigmejs, garumā gandrīz kā rūķe. Man vēl ienāca prātā, ka, diendienā strādājot ar attēliem, gleznām un citiem vizuālās mākslas priekšmetiem, man piestāvētu aklas personas vārds, jo mākslas vēsturnieki tāpat daudz ko neredz. Esmu studējusi mākslas vēsturi, redzējusi neskaitāmus attēlus, redzu tos gara acīm, mana rakstniecība arī savā ziņā ir vizuāla, citiem vārdiem, poētiska.
Jūs rakstāt arī dzeju un lugas. Vai jūtaties ērti šajos žanros?
O: Islandē neviens rakstnieku neuztver nopietni, ja viņš nav publicējis dzejas grāmatu, tāpēc vienu uzrakstīju! Nesen atklāju sev dramaturģiju, mani aizrauj varoņa radīšanas norise, tas, kā es viņam lieku nest ideju, jēgu, filozofiju, kā tas viss parādās sarunas formā. Mana jaunākā luga Gulbji nešķiras nesen tika izrādīta uz Islandes Nacionālā teātra skatuves. Tajā liela nozīme ir dejai, es daudz strādāju ar uzveduma horeogrāfu.
Ko Jūs vispār domājat par islandiešu literatūru un rakstniekiem? Viņi ir labi?
O: Ir gan labi, gan ne tik labi, kā jau jebkurā citā valstī, man šķiet. Mums ir ilga rakstniecības tradīcija jau no 13. gadsimta, no sāgu laikiem, un tai ilgajā laikā mums ir bijuši (un aizvien ir) daži ļoti labi rakstnieki. Viņu oriģinalitāte slēpjas apstāklī, ka viņi ir trakoti atšķirīgi cits no cita! Kad domāju par labāko dzejā, interesanti, ka šobrīd no 10 labākajiem dzejniekiem astoņas ir sievietes. Astoņas ziedlapas dzejas rozē.
Materiālu sagatavoja Renāte Punka
Interviju iztulkojis Dens Dimiņš
