Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” laidusi klajā Sanitas Reinsones stāstu jaunākā skolas vecuma bērniem “Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju” ar mākslinieces Kristīnes Jurjānes ilustrācijām.

 

Veidojot ilustrācijas, māksliniece aicinājusi “pozēt” daudzas interesantas rotaļlietas, kas pieder viņas radiem un draugiem. Grāmatai pievienotā pastkarte, kurā redzami šie prototipi, ļauj tos salīdzināt ar mākslinieces radītajiem leļļu portretiem.

 

Folkloras pētniece Sanita Reinsone, kas pieaugušajiem pazīstama kā grāmatas “Mežameitas” autore, piedāvā ļoti oriģinālu darbu bērniem.  Tas izaudzis no autores sarunām ar saviem bērniem, vasarās dzīvojot Ziemeļvidzemē un ik pa laikam kopīgi apciemojot Igauniju. Grāmata uzrakstīta kā teicēja vēstījums par leģendāriem notikumiem, kā “teiksma”, kurā realitāte interpretēta ar pasakas paņēmieniem, brīvi savienojot zināšanas un izdomu. Igaunija un arī Latvija, kur norisinās liela daļa sižeta notikumu, šajā teiksmā ir zemes, kur paralēli pastāv cilvēku un leļļu pasaule. Pasakas formā, stāstot par Igauniju kā „leļļu zemi”, autore sniedz bērniem priekšstatu par reālās kaimiņzemes Igaunijas novadiem, valodu un tradīcijām.

 

Tikai bērni un dzīvnieki redz, ka lelles ir dzīvas. Tās kustas un runā, bet pieaugušo klātbūtnē izliekas par nedzīviem priekšmetiem. Vēstījums pauž par episku notikumu: Igaunijas „parastie leļļi” – visdažādākās tradicionālās rotaļlietas – neizturami apvainojas par bērnu pievēršanos „sevišķajiem” – jaunlaiku bateriju darbinātajiem brīnumiem, un nolemj bēgt projām no Igaunijas. Tīmo-Nīmo, adīts lellis igauņu tautastērpā uzmundrina visus ar satraucošo saukli “Kus mul patarei!” – “Re kur baterijas!” Tūkstošiem igauņu leļļu pa taku takām dodas uz Latviju.

 

No milzīgā leļļu pulka autore izvēlas dažus spilgtus raksturus, kas kļūst par stāsta galvenajiem varoņiem. Piedzīvojumu virkne šos varoņus aizved caur Gulbīšu mežu uz lauku mājām Vilku muižā, kur mīt vectēvs, vecāmāte, vistas, govs, suns un daži latviešu leļļi. Veidojas gan konflikti, gan savstarpēja pielāgošanās un kopīga dziedāšana. Leļļi iemācās diplomātiski risināt konfliktus un palīdzēt saviem jaunajiem draugiem. Igaunijā tikmēr viņu pazušana maldīgi tiek uzskatīta par nolaupīšanu un starptautisku diversiju pret Igauniju. Tomēr leļļi ilgojas pēc Igaunijas.

 

Kad vasarā Vilku muižā ierodas vecīšu mazbērni, šīs ilgas jau kļuvušas tik stipras, ka Latvijā izklīdušie leļļi kā burvju spēka aicināti atkal pulcējas kopā. Bērni uzklausa viņu negantās dusmas pret „sevišķajiem”, bet, kad pagalmā parādās kāda paveca bārbija, kas dejo ar robotu, kuram baterijas ir beigušās, izrādās, ka „sevišķie” spēj būt tikpat brīvi kā „parastie”, ja viņus nevada mehānismi un stereotipi, bet bērnu iztēle. Viņi dejo tik skaisti, ka viss nikno leļļu piktums „aiziet pa gaisu” un debesīs izveido melnu negaisa mākoni. Atliek tikai izmazgāt un izžāvēt dubļainos, salijušos igauņu leļļus, lai brīvi no dusmām  un aizvainojuma tie atkal varētu atgriezties pie saviem mīļajiem igauņu bērniem.

 

Grāmatas dizainu veidojusi Ūna Laukmane, izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds.