Kas ir brīvība un par ko esam ar mieru to atdot? Šis jautājums daudzos var raisīt sašutumu, un pirmā impulsīvā atbilde būtu: “Protams, ne par ko!” Taču, nedaudz padomājot, nāktos secināt, ka patiesībā mēs daļu savas brīvības atdodam ik dienu – uz to pretendē mūsu darbs, tuvinieki, galu galā arī likumdošana. Taču īstais jautājums būtu – cik daudz no savas brīvības var atdot – un kā vārdā – lai saglabātu tiesības būt cilvēkam? Šos un citus jautājumus sev raksturīgajā asi nesaudzīgajā un vienlaikus žilbinoši asprātīgajā manierē risina viena no mūsdienu izcilākajām prozaiķēm – kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda savā jaunākajā romānā “Sirds mirst pēdējā”, kas pirms neilga laika nācis klajā arī latviešu valodā Silvijas Brices tulkojumā.

Romāns sākotnēji iepazīstina lasītāju ar nākotnes (šķiet, ļoti tuvas) ainu, kurā, kā ierasts Atvudas antiutopijās, neiespējamā ir ļoti maz. Pasaulē, kurā valda sociāls un ekonomisks sabrukums un izsīkuši resursi, jauns laulāts pāris Stens un Šarneina cenšas iztikt, kā nu var – mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no apkārtklejojošām tikpat izmisušu cilvēku bandām, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Kad sasniegta bezcerības robeža, negaidot rodas šķietams risinājums visām problēmām. Tas ir Pozitrona projekts – sociāls eksperiments, kas piedāvā Stenam un Šarmeinai pastāvīgu darbu un – kas ir tik svarīgi! – pašiem savu komfortablu mājokli projekta ietvaros veidotajā Saderības pilsētā. Apmaiņā pret šo paradīzi jāziedo tikai tāds nieks – sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā. Protams, šādam lieliskam plānam nekavējoties jāpiesakās!

Taču, kā to nosaka antiutopijas likumi (un kā notiek gandrīz katrā Atvudas romānā), ideālais risinājums slēpj sevī pamatīgu āķi. Un vispirms jau nodod nevis mākslīgi radītā sociālā struktūra, bet gan cilvēciskā daba. Pamazām, slepus viens no otra, Stens un Šarmeina kaislīgi iemīlas savos dublieros – pārī, kas dzīvo viņu mājā, kamēr viņi paši atrodas cietumā. Drīz virsroku gūst neuzticēšanās, vainas apziņas un seksuālās iekāres radītā spriedze, un Pozitrons sāk atgādināt ne vairs vēlmju piepildījumu, bet gan drīzāk baisa pareģojuma pārtapšanu īstenībā.

Romānā “Sirds mirst pēdējā” skaudra satīra par mūsdienu sabiedrībā aktuālajām pseidovērtībām savijas ar patiesi draudīgas iespējamās nākotnes ieskicējumu. Taču kā visos savos darbos, arī šajā rakstniece spēj problemātiskas tēmas ietērpt apbrīnojami aizraujošā sižetā.

Mārgareta Atvuda sarakstījusi vairāk nekā četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Viņa ir saņēmusi daudzas literārās balvas, to vidū Bukera balvu, Artura Č. Klārka balvu, Astūrijas prinča balvu literatūrā, Francijas Chevalier dans l’Ordre des Arts et des Lettres, Itālijas Premio Mondello un 2014. gadā Oriona grāmatu balvu daiļliteratūrā. 2012. gadā Karaliskā Literatūras biedrība (RSL) piešķīra viņai savu augstāko apbalvojumu – titulu Companion of Literature.

Pieejama arī e-grāmata.

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.