Par Ildzes ļauno slimību uzzināju gadu atpakaļ, skraidot pie Intas Čaklās uz slimnīcu; pēc Intas aiziešanas pašsaprotami likās iekļauties Ildzes apmeklētāju listē, kaut draudzenes nebijām. Šķiet, iepazināmies Ēvalda Vilka bērēs, kad Ildze palīdzēja Intas mammai, bet tā drusku tuvāk, kad gatavoja izdošanai manas „Kontūras” (ar Ildzes iniciatīvu grāmatiņa iznāca pēc redakcijas priekšnieces atcelšanas no vadības). Neklātienes priekšstats, saprotams, krājās pulka agrāk – vispirms no Ildzes recenzijām un rakstiem, tad no kolorītajiem atstāstiem iz kursa dzīves Intas mājas saietos. Intas un Ildzes atšķirību pamanīt varēja uzreiz: cik Inta dzirkstoši maiga, lēnīga, ar ironiski stingru distanci piktuma brīžos, tik Ildze nopietna, kurzemnieciski darbīga, slēpti aktīva, bet uzmanīga draugu izvēlē. Abas iekšēji lepnas, abas čaklas, pedantiski godīgas attieksmē pret darbu un cilvēkiem, atvērtas cita sāpei, izpalīdzīgas. Padomju laika īstenībā tas patiešām bija pārmēra daudz, arī tālab viņu vilktā sliede latviešu kritikā nezudīs.
Bet Ildzi patiesi iepazinu vien slimnīcas apmeklējumu laikā: pilnībā ieraudzīju viņas stoicisko savaldību grūtumā, racionāli sakārtoto prātu ikdienas lietās, nepārejošu interesi par norisēm dzīvē, literatūrā, pāri visam – fantastisko spēju koncentrēties pat slimības gultā, lai lasītu nopietnu literatūru. Un izlasīja šai gadā viņa grāmatu kalnus. Jā, protams, tā Ildze gudri izstūma fiziskās sāpes no domām, bet lai to spētu, ir ļoti stipri jāgrib. Ildze to spēja. Vecgada vakarā, kad viņu apciemoju, Ildze atzinās: „Pateicos liktenim, kas man uzdāvināja četru mēnešu atelpas manā „kabatiņā”, ar to domādama izlaišanu uz mājām. Tik ilgs bija šķietamās atlabšanas laiks, lai beigās atvestu atpakaļ acu aizvēršanai uz mūžu profesionāļu uzraudzībā.
Aizgājušais gads bija nesaudzīgs pret latviešu literatūru.
Lai gaiši Ildzei dzīvot vairākuma sabiedrībā: satikt tur ne vien gulagā nomocīto tēvu – mācītāju , pēc atgriešanās bēdu mākto mammu, arī Rūdolfu Blaumani, Ēvaldu Vilku, Ojāru Vācieti un citus sev mīļus un dārgus kultūras cilvēkus.
Anda Kubuliņa
