Tā jau tas notiek. Atveras un aizveras mūžības vārti. Katram savā laikā. Mums, vēl šaipusē, atļauts pastāvēt pie sliekšņa dziļi noliektām galvām.

Nu mēs to darām. Līvija aiziet, aizlido gaismas ceļos jauna un skaista. Visu savu mūžu tāda bijusi. Allaž starp jauniem un topošiem. Starp teātra ļaudīm visā Latvijā. Allaž – «muguru taisni!» Nu nevar latviešu teātris bez Līvijas Akurateres ierakstīties vēsturē, nevarēja pati Līvija elpot bez teātra – tur viņas kaisle, tur viņas izskolotās, izlolotās un aprūpētās teātra paaudzes. Tur viņas smaids, aizraujošie stāsti par pirmizrādēm, lugām, cilvēkiem. Līvijas dziļā inteliģence un gaume staro arī viņas literāros darbos, stāstos par teātri un mīļajiem aktieriem. Ne tikai latviešu, arī vācu, angļu un krievu pasaule bija Līvijas interešu lokā.

Visaptveroša draudzība gāja kopā ar Līviju. Arī mūsējā, vairāk par pusgadsimtu. Jā, aizsākās kādā jauno autoru seminārā. Un visu šo laiku nepameta un nepamet sajūta – redzami vai neredzami, taustāmi vai netaustāmi – mēs esam kopā. Neko nepieliekot, nedz atņemot: Līvija Akuratere bija vienreizēja. Un tāda paliks. Pašreiz zemes virsū daudz jo daudz aculiecinieku to apstiprinās.

Un ģimene. Māmiņa un omīte. Ieva, Mārtiņš, un tad jau Matīsiņš. Ne par sevi viņa domāja un raizējās – par viņiem. Ja nu kas nebija tā, tad vaina pašā. Jā, tā viņa mocīja sevi, bet tieši viņai mēs varam pateikties par Ievu Akurateri ar visām viņas dziesmām, ar neatkārtojamo balsi, kas, cita starpā, neatraujami saistīta ar Atmodu un neatkarības atgriešanu.

Šķietami garā dzīve it kā nodancota, Līvijai patika dejot, ļoti, ļoti patika. Nu viņas deja būs bezgalīga. Mums šeitan paliek – «muguru taisni!».

Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis

Atvadīšanās no Līvijas Akurateres sestdien pulksten 14 no Apšuciema kapu baznīcas