99,99 procentus no visas informācijas mūsdienās satur internets. Kāpēc tad vajadzīgi spiegi? Atbilde ir vienkārša: lai iegūtu to 0,01 procentu informācijas, kas nav fiksēta nekādos dokumentos, nekādos datu nesējos. Tā ir vissvarīgākā un vissargājamākā informācija, kuras vērtība pārsniedz visu to, ko var sameklēt atvērtajos, pa pusei slēgtajos un pat slēgtajos, taču visviens nepietiekami drošajos avotos.

 

Pavisam nesen, 20. gadsimta otrajā pusē, pastāvēja divas pasaules sistēmas: viena ar Amerikas Savienotajām Valstīm, otra ar Padomju Savienību priekšgalā. Rietumu spiegi gādāja Austrumu noslēpumus, Austrumu spiegi — Rietumu noslēpumus. Tagad pasaule sairusi daudzās patstāvīgās valstīs vai valstu grupās, kurām ne vienmēr ir brālīgas un labu kaimiņu attiecības, un tāpēc spiegi nekad bez darba nepaliks. Tā uzskata bijušais izlūkošanas virsnieks Viktors Suvorovs (īstajā vārdā Vladimirs Rezuns, 1947), vairāk nekā divu desmitu grāmatu autors.

 

Viktors Suvorovs 1974. gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju un pēc tam četrus gadus nostrādājis PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) diplomātiskajā rezidentūrā Ženēvā, Šveicē, līdz 1978. gadā bija spiests bēgt uz Lielbritāniju. Jaunākajā darbā “Spiegošanas pamati” skarbais padomju militārisma kritiķis stāsta gan par paša pieredzēto, gan par to, kā strādāja GRU, visvarenākā un visnoslēgtākā 20. gadsimta izlūkošanas organizācija, un par to, kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Arī par to, kādas metodes izmantojamas, vervējot aģentus, iekārtojot konspiratīvos dzīvokļus un slēptuves, un kāpēc jebkurš gūsteknis uz visiem specnaza kareivja jautājumiem atbildēs ātri un atklāti.

 

Plašo pārskatu par izlūkošanu, pretizlūkošanu, aģentūrām un daudz ko citu noslēdz padomi spiegošanas iesācējiem — psiholoģisko paņēmienu minimums, kas jāapgūst līdz pilnībai, lai stātos uz informācijas ieguvēja takas.

 

 

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis