“Labdien, godājamais cilvēk!

 

Gribu Jums (Tev, ja drīkst) sniegt mazliet informācijas, tā sakot, vēsturiskās patiesības un skaidrības labad.

Pirmo reizi grāmatā mani ielika “Karogs”. Tas notika vēl treknajā 2007. gadā. Bija glauni, taču ne ilgi. Karogs diemžēl norāvās no kāta un aizplīvoja pa vējiem, es pamazām iztecēju no grāmatnīcu plauktiem un faktiski paliku bez pajumtes. Tomēr man palaimējās – 2009. gadā nonācu “Mansardā”. Omulīga jumtistabiņa, tīri tā neko. Dzīvoju tur diezgan ilgi un mierīgi, kamēr Bērziņš pa to laiku rakstīja romānus. Vispār jau viņš ir baigais, turklāt domā tikai par sevi, nevis mani. Taču samierināties ar netaisnību es negrasījos, visādi skubināju Bērziņu, sniedzu vērtīgus padomus, līdz viņš padevās manam gara spēkam, uztaisīja jaunu krājumu “Gūtenmorgens. Otrreiz” un aizstiepa uz “Dienas Grāmatu”. Un tur mani izdeva. Pirmo reizi Otrreiz.

Tiktāl viss būtu labi, ja vien ne kāda savādība. Daži potenciālie pircēji, pamanījuši nosaukumu “Gūtenmorgens. Otrreiz”, nez kādēļ ieslēdza burtisko domāšanu un sprieda: “Laikam otrreiz izdots. Tad var nepirkt, man jau viens ir mājās.” Loģiski – grāmatnīcā nebija manas pirmās grāmatas, un tas mudināja ļaudis uz nepareiziem secinājumiem. Atlika vien atkal doties uz “Dienas Grāmatu” un prasīt, lai pēc otrreiz izdod arī pirm’reiz. Bērziņš, kā jau vienmēr, vīpsnāja un sacīja, ka izlaist pirmo pēc otrās ir tipiski gūtenmorgeniski. Taču es viņam nepiekrītu un domāju, ir tikai normāli, ja dzīvē pēc otrās reizes atkal sanāk pirmā reize. Starp citu, kā sen jau sacīts: “Tie pirmie būs otrie, un otrie pirmie, un tā pa riņķi vien, pa riņķi vien…”

 

Ar cieņu

Gūtenmorgens

 

 

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis