Pēc mātes bērēm Sofiju satriec vēsts par nelaiķes cītīgi slēptajām lielajām kredītsaistībām. Tikpat mulsinošs arī kreditora izteiktais priekšlikums parāda nokārtošanai. Neauglīgos minējumos maldīdamās, Sofija nolemj doties uz Latgali, kur viņai pieder no tēva mātes mantotā lauku sēta, un līdztekus jau zināmajām mīklām uzrodas jaunas. Tagadnes un pagātnes kaislības, mīlestība un attiecību līkloči gluži kā četri vēji plosās, norimst un atkal pamostas, neatstājot vienaldzīgu arī lasītāju.

Monika Zīle: “Darbu iecerot, galvenais pavediens bija sakne, no kuras izaug cilvēks – vispirms dzimta un ģimene. Sižetam attīstoties, dzīpars aizvijās Latgales virzienā.”