Ir grāmatas, kas tiek iegādātas, ar lielāku vai mazāku aizrautību izlasītas un novietotas plauktā – varbūt vēlāk kādam aizlienētas, iespējams, kādreiz pārlasītas, bet patiesībā ar pirmo lasījumu tās jau savu misiju ir veikušas. Un ir grāmatas, kuras gribas turēt sev tiešā tuvumā – uz naktsgaldiņa vai somā, – pārlasīt vai pat tikai ieskatīties, atšķirot uz labu laimi, ieteikt citiem, bet nekādā ziņā neizlaist no rokām. Pirmās mums nereti kļūst par labiem draugiem, otrās – par ko vairāk: par padomdevējiem, ceļabiedriem, varbūt pat radiniekiem. Tādu grāmatu nemēdz būt daudz – tā ir kā maza īpaši tuvu draugu kopa, kurā vienmēr jutīsimies savējo vidū.

Kinorežisores, žurnālistes un esejistes Vijas Beinertes grāmata “Vārdi un klusums” daudziem varētu kļūt par tieši šādu dzīves līdzgaitnieci. Baltā, lakoniskā vāciņā iesietais izdevums no pirmā acu uzmetiena šķietami neko nepasaka par tā saturu, tomēr šis priekšstats ir maldīgs. Autore teic: “Reizēm, lai kaut ko saprastu, tas ir jāuzraksta. Jānosauc vārdā. Reizēm, lai kaut ko saprastu, ir jāapklust.” Tātad – viens otru papildinošie pretmeti: pateiktais un nepateiktais, izpaustais un nojaušamais. Kādā veidā abi iemiesojušies izlasāmajā tekstā?

Vijas Beinertes grāmatas žanru varētu definēt kā esejas vai pārdomas, tomēr tas būtu pārlieku šaurs apzīmējums. Drīzāk gribētos lietot vārdu – vēstules, kuras lasot, rodas ilūzija, ka tās rakstītas tieši tev, kurš šobrīd turi grāmatu rokās. Autore raksta kā neredzamam sarunbiedram, īsākos un garākos vēstījumos atklājot to, ko varētu nodēvēt par laimes formulu. Kas ir tas, kas cilvēku dara laimīgu? Kā mēs paši sev liedzam šo iespēju? Ko vispār nozīmē būt cilvēkam – tiklab ikdienas kā mūžības kontekstā? Šie ir jautājumi, ko autore nekur neuzdod tieši, tomēr katra nākamā eseja itin kā ved lasītāju pretim jaunam pieturpunktam, jauniem secinājumiem. Meistarīgi sasaistot tematus – sākot ar sievišķīgu stāstu par to, cik lieliski ir reizēm sakārtot drēbju skapi, kura dziļumos var atrast sen iegādātus un labi piemirstus apģērba gabalus, un beidzot ar eksistenciālām pārdomām par dzīvības un nāves noslēpumiem, novecošanu un pāreju citā realitātes dimensijā – autore kā svētceļojumā apstaigā visus būtiskākos cilvēciskās esamības punktus, kuros vienlīdz svarīgi ir fiziskās un garīgās eksistences līmeņi, bet jo īpaši – to vienotība. Ikdienā mēs nereti nosliecamies tikai uz vienu no šiem aspektiem, koncentrējoties vai nu tikai uz prozaisko ikdienu un piemirstot “debesis”, vai arī – īpaši atsevišķos gada posmos, kuru vidū, protams, visspilgtāk iezīmējas tieši pašreizējais Ziemassvētku gaidīšanas laiks – vismaz ārējās izpausmēs kļūstot pārmēru “garīgi”. Grāmata “Vārdi un klusums” neiekrīt nevienā no galējību slazdiem, bet piedāvā skatījumu uz pilnīgas harmonijas brīnumu: harmonijas, kuru bieži ikdienas steigā uzskatām par neiespējamu. Un tomēr “Vārdi un klusums” piedāvā to sasniegt – vienkārši, rimti un nesamāksloti.

Vēsturnieks Harijs Tumans atzīst: “Šī grāmata atgādina par dzīves svarīgākajām lietām un pamudina pārdomāt savus dzīves principus. Tā sniedz lielisku iespēju izrauties no ikdienas rutīnas un ieraudzīt jaunus ceļus, kas palīdz padarīt dzīvi saturīgāku un krāšņāku. Tas ir ļoti vērtīgs atgādinājums par pamatlietām.” Savukārt autore Vija Beinerte saka, ka šī ir grāmata “gudram lasītājam ar humora izjūtu. Noskumušajam. Tam, kas jūtas vientuļš un apmaldījies. Un arī tam, kas meklē savējos, tos, ar kuriem vienlīdz viegli var gan sarunāties, gan klusēt.”