Tērvetes ieelpa katram ir sava – kādam tā ir teiksmainais parks ar Baltijā augstākajām priedēm, kādam takas, kurās var satikt Meža ķēniņu, Sprīdīti, Lutausi un Anneli, citam ceļi ved uz Annas Brigaderes mājām “Sprīdīši”, vēl kādam – uz Tērvetes sanatoriju, ko mūsdienās dēvējam par rehabilitācijas centru “Tērvete”. Kāds seno zemgaļu elpu jūt, uzkāpjot Tērvetes pilskalnā, bet vēl kādam Tērvete ir jaunais tilts, pārsteidzošais restorāns “Zoltners”, smeķīgais alus.

Ēriks Hānbergs, pietuvodamies savai 85. jubilejai, izvērtējoši atlūkojas pagājībā, īpaši atainodams laikposmu, kad nelaimīgumā piedzīvojis laimīgumus. Kā tas var būt? Autora vēstījumā – atmiņu uzblāzmojumi par ilgstošu uzturēšanos Tērvetes sanatorijā un dabas parkā, kuros uzplaiksnī 70.-80. gadu reālijas, visādības, notikumi, ceļojumi, satiktie cilvēki. Ērika Hānberga klātbūtne Tērvetē vienmēr bijusi līdzpulsējoša, tāpat kā Tērvete līdzpulsējoša bijusi viņā.