Pēc dzemdību nama Ārprātiju aizveda uz mājām – Kapseļu un Margrietas ielas stūrī. Pirmajā stāvā, kur tramvajs gāja kādus desmit metrus no loga. Turklāt tas bija vecais tramvajs, tomēr Ārprātija dziļo miegu nekādi netraucēja. Bet svarīgāka par tramvaju bija kūdras brikešu smarža. Ārprātijs tolaik vēl nezināja tādu vārdu sexy, tak brikešu smarža viņam jau tad saistījās ar sievietēm.
Tiesa, Ārprātija izskats tūlīt pēc piedzimšanas neliecināja, ka reiz viņam būs panākumi pie sievietēm. Viņš piedzima piecus kilogramus un 300 gramus smags, šķībām acīm, sarkans un gariem, melniem matiem. Ārprātija māte uzvaroši viņu turēja pie slimnīcas loga, bet tētis aiz loga pārbijies raudzījās viņos dziļā nesapratnē, kā gadījies, ka viņam piedzimis Goiko Mitičs.
Iespējamais mākslinieka tapšanas stāsts, bet varbūt tikai aušība… – tā īsi varētu nodēvēt Aivara Vilipsōna “Ārprātija piedzīvojumus”, ko literāri apdarinājusi rakstniece Nora Ikstena un līdz ar Vilipsōna grafikām, zīmējumiem un citiem mākslas darbiem palaidnīgas un aizraujošas grāmatas sējumā iekārtojusi māksliniece Katrīna Vasiļevska.
