Remontējot Ozolu veco māju, Katrīna un Kaspars pat nespēj iedomāties, kurp viņus aizvedīs Kaspara studiju biedra negaidītais telefona zvans.

Uzņemoties pētīt svešas dzimtas likteņus, tu neesi pasargāts ne no svešiem, ne no paša skeletiem. Var gadīties, ka tas, ko līdz šim esi zinājis par savējiem, pēkšņi sabrūk kā trausls kāršu namiņs un viss jābūvē no jauna. Caur sāpēm, noliegumu un skaudru patiesības filtru. Ko darīt, ja viens tuvinieks bijis vainīgs otra nāvē, bet trešais izrādās izbijis čekists, ziņotājs un mierīgo idzīvotāju slepkava? Ko darīt, ja ar politiku un varu piesegtā iekāre, greizsirdība un alkatība iznīcinājusi vairākas paaudzes?

Dace Judina:

Viss notiek vienlaikus – Tagadne, Pagātne, Nākotne. Visam sava cena. Arī klusēšanai. Jo tieši klusums kliedz visskaļāk.

Gadu desmitiem slēptās patiesības dēļ daudzi šodien nesaprot, kāpēc ar viņiem notiek tas, kas notiek – kā tad tā, tik labi cilvēki? Viņi nezina savu vakardienu…

Kas atliek? Maksāt. Paaudžu paaudzēs. Gaidot, kamēr kāds pārraus šo burvju loku. Vai arī saņemties – atvērt skapjus, izvilkt skeletus, lūgt piedošanu un piedot. Sasiet pārrautos pavedienus. Un dzīvot tālāk.

Top noslēdzošā daļa “Uzraksti man… vakar”.

Artura Nīmaņa vāks, makets un datorgrafika.