Guntis Eniņš šajā grāmatā ir apkopojis ne tikai Latvijas dižos un svētos kokus, kas gadu gaitā kļuvuši tikai varenāki. Autors ir vērsis savu skatu arvien plašāk un dziļāk – līdz koku “sakņu saknēm”, cilvēkiem, kas nākotnē varenos kokus reiz ir ielaiduši savu māju pagalmā, kas kopuši kokus, uzlūkojuši, kā tie kļūst arvien augstāki un viedāki, vai bijuši spiesti tos pamest līdz ar dzimtajām mājām. Nu arī tie slaveno vai mazāk zināmo, bet Latvijai nozīmīgo dzimtu pārstāvji, kas bija prom, atgriezušies pie dzimtajiem kokiem, kādreiz bijušajām mājām. Šī grāmata ir apliecinājums dabas un cilvēka mūžīgajai saiknei.

Lidija Doriņina-Lasmane: ” Guntis Eniņš kopā savijis veco ozolu, māju un dzimtu likteņus, kas ap tiem dzīvojuši. Pretēji cilvēkiem – koki savas mājas nepamet. Arī pats autors ieaudzis ar stiprām saknēm savā zemē.

Reiz kāds uzteikdams taujāja par Gunta grāmatu labo valodu. Autors atbildēja: “Es nelietoju svešvārdus.” Vai tāpēc viņa grāmatās ir tik skaisti mūsu koki, akmeņi, ūdeņi, klintis, alas? Tā ir mīlestības, dzimtenes mīlestības valoda, kurā savās grāmatās mūs uzrunā Guntis Eniņš.”