Pēdējie vārdi Valentīnei Lasmanei (dzim. Jaunzeme) – izcilai Latvijas 30. gadu baltu filoloģijas pārstāvei, Latvijas Centrālās Padomes sakarniecei.
(1916. 16.V Ukrainā Kremenčugā – 2018. 3. XII Zviedrijā, Stokholmā Tēbijā)
Ar žirgto, kustīgo Valentīni iepazinos 90-tos gados, kad viņas mazmeita Maira stājās Pētera Laķa jaundibinātā Kultūras akadēmijā un abas ienāca bibliotēkā, kuru tobrīd veidoju, vadīju. Valentīne pēc kara bija strādājusi Upsalas krātuvē, tālab runas uzreiz pievērsās konkrētām profesionālām lietām, kur garāmejot minēju Annu Dagdu. Nejautu tad: Valentīne ar viņu bijusi draugos jau studiju gados, ka pazīst arī kritiķi Vitoldu Kalvi. Abus zināju no lasītā. Dagdas dzejoļi un Kalves recenzijas man stipri patika. Tas vērpa runas ap tiem , izvedinot domu par vajadzību izdot A. Dagdas tekstus, kuri Latvijā tobrīd bija gandrīz nezināmi. Tā nonācām pie idejas par Dagdas fonda izveidi. Viņas atvērtā, uz intelektuālām lietām vērstā sirds atbruņoja. Ne tikai mani, arī citus Latvijas literātus. Fakts, ka viņa no Dagdas ietaupījumiem, kuru pārraudzītāja juridiski viņa bija, izveidoja dzejnieces fondu, apliecinot tālredzību draudzībā, žestu, ar kuru Dagdas vārdu iesakņoja Latvijā: ik pārgadus piešķirtie 1000 Ls otrās oriģināldzejas grāmatas izdošanai nepalika nepamanīti. 90-to gadu brūkošās ekonomikas situācijā poētos fonds tā noturēja cerību nākotnei. Žūriju veidojām abas kopā no RS biedriem . Tā sastāvēja no Intas Čaklās, Jāņa Rokpelņa, Knuts Skujenieka, Mariana Rižija, Andas Kubuliņas (priekšsēdētāja). Ar fonda gādību iznāca Annas Dagdas „Līdzību” otrais izdevums (Rīga, 1996), A. Dagdas Raksti divos sējumos(2001, 2005), Ingūnas Jansones „Sikspārņa sindroms”(1993), Māra Saleja „Mana politika”(2001 svēt), Andras Manfeldes „Betona svētnīcas”( 008) 2, Ingas Gailes „Raudāt nedrīkst smieties”(2004), A. Viguļa un vēl citu otrās lirikas grāmatas. Valentīne pati bija sarakstījusi „Pāri jūrai 1944./45.g.” (1990) – par bēgļu braucienu pāri jūrai uz neitrālo karaļvalsti, ko finansēja pati.
Valentīnes atvērtībā dzirkstīja dzīvīgs maigums ar vieglumu, neuzbāzīgu korektumu, precizitāti, stipru gribu, zibenīgi asu prātu, principialitāti, orientēšanos filoloģijā un kultūrā. Nekad netiku saklausījusi viņas tembrā īgnus toņu. Grūti priekšstatīt, ka šī maigā, mīlīgā būtne varēja nest sevī neafišētu, aktīvu iesaisti vēstures notikumos – no vāciešu nagiem izglābt bēguļojošo Mihelsonu un iesēdināt laivā pārbraucienam uz Zviedriju, ka kā sakarniece darbojās LCP. Dagdas paraksts LCP Memorandā 1944.g.17. martā nebūtu, ja dzejniece nepazītu Valentīni. Par to sakarnieci ar dubļiem aplēja čeka pēc tās pasūtījuma tapušajā romānā „Kad lietus un vēji sitas logā”, bet, ciemojoties Latvijā, vairākas dienas pratināja Stūra mājā par A. Bela „Bezmiega” manuskriptu. Valentīnē iepazinām mūžam degošo 30-to gadu kultūrā rūdītās jaunatnes inteliģento, aktīvo gara guni, kas uz mani, padomju nospiestībā uzaugušo, izstaroja ticību nākotnei – sajutu, kā viņa ar rāmu prātu un dāsnu sirdi pārveido apkaimi. Tas iedarbojās. Viņas aktīvā iesaistīšanās Padomju lēģeros ieslodzīto aizstāvībai arī vietējos rietināja dūšu darīt līdzīgi. Reiz viņai teicu: „ja man Dievs liktu dzīvot tik ilgi, kā Tev, gribētu vecuma nastu nest tik pat rimti, pārredzoši, ar tik pat lielu paškontroli, kā Tu”. To teicu no sirds – 102 gadus saglabāt izcili disciplinētu prātu, skatu uz dzīvi, spēju sevi pakļaut tam, to var tikai Dieva mīlēts cilvēks. Dievu Valentīne godāja visu dzīvi. Tas ļauj cerēt, ka šaurais ceļš, ko viņa uzsākusi, nebūs grūts. Mēs, Dagdas fonda Latvijas žūrijas ļaudis – K. Skujenieks, J. Rokpelnis, M. Rižijs un A. Kubuliņa – vēlam to vieglu, ticēdami, ka tā arī būs.
Visu vārdā
Anda Kubuliņa
