Pirmdien, 10. augustā, 71 gada vecumā mūžība devies rakstnieks un publicists Artūrs Snips (04.03. 1949 – 10.08.2020).

Artūrs Snips dzimis 1949. gada 4. martā izsūtīto ģimenē Krasnojarskas novadā, Taimiras nacionālajā apgabalā, Hatangā. 1958. gadā no izsūtījuma atgriezies Latvijā. Mācījies Vecpiebalgas un Galgauskas pamatskolās, vēlāk Gulbenes vidusskolā, kuru beidzis 1968. gadā. 1973. gadā absolvējis Rīgas politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, bet 1989. gadā Maksima Gorkija Augstākos literāros kursus Maskavā.

Artūrs Snips strādājis par inženieri elektriķi Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijā Baldonē (1973-1975), Ķeguma hidroelektrostacijas (HES) ceha maiņas un stacijas maiņas priekšnieku. Atmodas laikā bija Kultūras Fonda Avīzes galvenais redaktors, Kultūras Avīzes redakcijas loceklis, darbojies arī neatkarīgajā teātrī Kabata. No 1993. gada līdz 1997. gadam bijis Latvijas vēstniecības ekonomiskais padomnieks Baltkrievijā, bet laikā no 2006. gada līdz 2009. gadam – nodibinājuma Pilsētai un pasaulei valdes priekšsēdētājs.

Artūrs Snips galvenokārt rakstījis prozu. Pirmā publikācija – stāsts Ceļš publicēts žurnālā Liesma 1973. gadā. Prozas krājumu Nelabojami radi (1979) un Mazs ciemats turp un atpakaļ (1987) autors. Kopā ar Īvānu sastādījis krājumu Domu Daugava. Sirdsdaugava. Romāns Pasaule pēc tam (2006), ticis nominēts laikraksta Diena gada balvai. Jaunākie darbi – stāstu krājums Stāsti laika logos (2016) un Rīgas portfelis (2020).

Nozīmīga ir Artūra Snipa darbība publicistikā. Kopā ar Daini Īvānu viņš 1986. gada oktobrī laikrakstā Literatūra un Māksla publicēja leģendāro rakstu Par Daugavas likteni domājot, kas izprovocēja cīņu pret Daugavpils HES celtniecību un veicinot Atmodas procesus Latvijā.

Atvadīšanās no Artūra Snipa notiks sestdien, 15. augustā, pulksten 12.00 Rīgas Krematorija Lielajā zālē.

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Artūras Snipa tuviniekiem un talanta cienītājiem.

Arno Jundze