Paldies visiem, kas ļāva mums izturēt grūto pusgadu, kad bijām palikuši bez VKKF atbalsta, bet «konTEKSTS» iznāca, balstoties entuziasmā un pārliecībā, ka esam vajadzīgi lasītājiem. Nu viss ir sakārtots, atbalsts līdz gada beigām iegūts, un runām, ka mēs varētu kaut kur pazust pusceļā, nav pamata. Lai arī jūlija «konTEKSTS» pie jums nonāk nedaudz vēlāk nekā ierasts, pārrāvuma nav. Tāds arī nebūs turpmāk, jo plānošanā ir arī augusta, septembra un 2021. gada pēdējie numuri. Viss notiek.
Lai tas varētu notikt, ir jāatskatās grūtajā laikā, un pienācis laiks pateikt paldies. Īpaša pateicība jāizsaka anonīmajam ziedotājam, kurš nevēlējās, lai viņa vārds izskanētu publiski. Paldies mūsu autoriem, kas pacietīgi gaidīja savus honorārus, nekurnot par izmaksu aizkavēšanos, un redaktoriem, kuri strādāja neziņā par to, vai viņu veikums ieraudzīs dienasgaismu. Paldies visiem, kuri piedalījās «konTEKSTA» dibināšanā un veidošanā šo četru gadu garumā. Liels paldies mūsu korektorei Mārai Rūmniecei, maketētājai Sandrai Ruicēnai, redaktoriem Edvīnam Raupam, Guntim Berelim, Osvaldam Zebrim, Kristai Annai Belševicai, Kristiānai Šukstai, bet jo īpaši pieminot līdzšinējās «konTEKSTA» redaktores Sandras Ratnieces lielo ieguldījumu. Diemžēl viens vai daži cilvēki nespēj tikai bezgalīgi vilkt un vilkt, reizēm darot to sabiedriskā kārtā. Tagad «konTEKSTAM» talkā nāk jauna komanda ar jauniem spēkiem: Signe Viška, Kristiāna Šuksta un Dainis Deigelis. Jācer, ka viņu darbošanās būs veiksmīga. Lai viņus šajā pārliecībā stiprinātu, ir izveidota redakcijas padome: Osvalds Zebris, Ilze Jansone, Ingmāra Balode, Edvīns Raups, Guntis Berelis, Pāvils Johansons. Tā sekos līdzi izdevumā notiekošajam un vajadzības gadījumā neliegs savus pieredzē balstītos padomus.
Komandas mainās, bet pilnīgi droši ir tas, ka tradīcijas turpinās. «konTEKSTS» bija un būs literatūras izdevums, kas vieno dažādas paaudzes un žanrus, iestājoties par to, ka kvalitatīvai jābūt gan dzejai, gan arī vieglai izklaides literatūrai, kādu labprāt lasām tagad – vasaras atvaļinājumu laikā. «konTEKSTS» bija un būs pirmā platforma jauniem un talantīgiem autoriem, kurus mēs šodien varbūt vēl nepazīstam, bet kuri veidos latviešu literatūras rītdienu. Vienlaikus šī būs arī tekstu telpa, kurā lasītājs varēs ieklausīties pieredzes, vieduma un gudrības balsī, vieta, kur varēsim iepazīt bērnu un jauniešu literatūras autorus, uzzināt jaunāko literatūrzinātnē un grāmatniecībā.
Vārdu sakot, viss notiek, dzīve turpinās. Turpinās visnotaļ dīvainā situācijā, kad pandēmija atkāpusies, bet nekur nav pazudusi, kad valdība izrāda prasmes sakārtot valsti, bet par šī procesa veiksmi daudziem ir šaubas, kad gaidām Dzejas dienas, bet nezinām, vai notiks, jo tauta ballēties grib, bet vakcinēties ne visai. Latvijā ir tik vienkārši izcelties – atliek pietiekami skaļi paziņot, ka esi pret, un, lūk, tev jau ir nesalaužama cīnītāja slava. Kas par to, ja dažam šķieti ja ne pamuļķis, tad vismaz nīlzirgs no bērnu multenītes, ko manā bērnībā rādīja itin bieži, lai mēs nebaidītos no potēm. Šis diemžēl ir visu nokrāsu hipohondriķu laiks, kuri stāsta tūkstoš un vienu pasaku par potēšanās kaitīgumu, tomēr mums Latvijas Rakstnieku savienībā jāplāno Dzejas dienas un Prozas lasījumi, un tad nu ir jautājums, kā to izdarīt tā, lai neviens pasākumos nesaslimtu.
Daudz tiek melsts par tantēm un onkuļiem, kas savos deviņdesmit septiņos gados bijuši itin sprauni, bet desmit dienas pēc potes – beigti un pagalam. Personiski nepazīstu nevienu tādu pošu upuri. Tomēr tas, ko es zinu, ir gluži konkrēti Latvijas Rakstnieku savienības biedri, kas mūžībā aizgājuši citu atvazātas sērgas dēļ. Ļoti konkrētus materiālus zaudējumus autoriem sagādā sērgas ierobežojumu dēļ nenodrukātās grāmatas un nenotikušie bibliotēku pasākumi. Tas viss savā ziņā ir arī tāpēc, ka īpaši gudri ļautiņi lielās ar savu nepiekāpību, ar ko taču var tikt labi izcelties neformālos tusiņos tikmēr, kamēr kāds nonāk šaurā slimnīcas gultiņā, ar vadiņiem un caurulītēm pieslēgts pie mazām kastītēm un lieliem baloniem. Tad, protams, ir īstais brīdis atcerēties, ka jebkura dzīvība ir viena, vienīga un unikāli skaista. Kāpēc gan to nedarīt laicīgāk, nedraņķējot dzīvi citiem?
Arno Jundze, redakcijas sleja, “KonTEKSTA” jūlija numurs (#7).
