Reanimācijas nodaļas redaktore
Šķiet, ka nav lielākas bezpalīdzības par to, kas izveidojusies starp autoru un baltu lapu (vai šajā gadījumā – kailu, neskartu Worddokumentu, kurā jātop manai pirmajai redakcijas slejai). Patlaban atrodos Ventspilī, Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā. Vakar, izmisuma mākta, vērsos pie kolēģes-tulkotājas ar jautājumu: «Ja tev tagad vajadzētu rakstīt redakcijas sleju un tu nezinātu, kā to dara, par ko tu rakstītu?» Un viņa atbildēja: «Es droši vien rakstītu par to, cik ļoti neprotu rakstīt redakcijas sleju.» Tad nu laipni lūgti.
Sekojot visiem žanra priekšrakstiem, man laikam šajā vietā vajadzētu lasītājiem svinīgi paziņot, ko es kā galvenā redaktore darīšu citādāk, kādi ir komandas plāni un ieceres. Es nevaru un negrasos nevienam apsolīt, ka pār «konTEKSTU» nolaidīsies svētība, ka ar šo pasauli viss būs kārtībā, ka nu tik būs. Man patīk pieticība un ceļš, kas mērots maziem soļiem, jo pati esmu pieredzējusi, kā deguna priekšā lielas un vērtīgas idejas noiet pa burbuli elementāras stabilitātes trūkuma dēļ. Šobrīd skaidrs ir tas, ka «konTEKSTS» pavisam droši iznāks līdz gada beigām (cerams, līdz ar septembri nonākot pie lasītājiem jau mēneša sākumā, nevis tā izskaņā), ka redakcija darīs visu, lai par nevienu iznākušo numuru nebūtu kauns, un ka saturu veidos augstas raudzes dzeja, proza, recenzijas un sarunas. Šis numurs turpina jūlijā iesākto publikāciju sēriju, kas veltīta Aleksandra Čaka 120. jubilejai, un jaunie autori rubrikā «Laboratorija» pieturēsies pie Čaka motīviem līdz pat decembrim. Tālākas inovācijas sekos, kad pamati vairs negrīļosies. No apkārtējiem jau vismaz divreiz esmu dzirdējusi vārdu savienojumu «reanimēt «konTEKSTU»», un tas sākotnēji šķita visai biedējoši. Jo es neesmu galvenā ārste, es esmu tikai galvenā redaktore ar cerību nekļūt par galveno izvadītāju. Bet, veidojot jebko, kas saistīts ar rakstīto vārdu, ir jārēķinās ar lasītāju, un man sasodīti gribas, lai «konTEKSTA» lasī-tājs nebūtu vīlies. Ja tas nozīmē, ka man kādu laiku būs jābūt reanimācijas nodaļas redaktorei, es tāda būšu.
Lasot šajā numurā nodrukāto interviju, kurā Jānis Elsbergs sarunājas ar Guntaru Godiņu, nespēju neatgriezties pie vienkāršās, varbūt pat mazliet banālās domas, ka literatūra pati par sevi ir nebeidzama saruna, kas neizsīkst līdz ar nāves klauvēšanos pie durvīm. Jā, rakstnieks dus smilšu kalniņā, bet viņa teksti un balss dzīvo tālāk. Godiņa vārdiem runājot: «Dzejnieks ir it kā Dievs, viņš it kā nomirst, bet paliek.» Nevar, nu, nevar tie teksti iet bojā līdz ar autoru. Šajā cerībā uz nosacīto nemirstību ir kaut kas tik vilinošs un jaudīgs, ka šķistu teju vai zaimojoši necensties tai pietuvoties, rakstot, dzejojot, tulkojot, par to visu sarunājoties un labāko daļu no tā arī nodrukājot. No tāda skatpunkta raugoties, šajās 32 lappusēs, ko turat rokās, savu dzīvi turpina Juris Kronbergs, Leons Briedis, Uldis Bērziņš, Vizma Belševica un Aleksandrs Čaks. Tikai dažas rindas augstāk minēju, ka man patīk pieticība, un te nu es esmu, izklausoties tā, it kā bezkaunīgi apgalvotu, ka «konTEKSTS» būtu atklājis mūžīgās dzīves noslēpumu… Nolaižoties uz zemes, vēlos bilst tikai to, ka ir labi lasīt un ir labi tikt lasītam. Rakstīts vārds iet tālu ceļu, un es ļoti ceru, ka mūsu literārā gājiena beigu punkts taps izlabots par mūžīgu komatu. Un ne tikai šī izdevuma kontekstā.
Signe Viška, redakcijas sleja, “KonTEKSTA” augusta numurs (#8).
