“KonTEKSTA” 2021. gada 9. numurā publicēta Andra Ogriņa dzejas kopa “VELTĪJUMI”. Tā kā daļa no kopas dzejoļiem diemžēl publicēta netika, piedāvājam pilnu dzejas kopu izlasīt šeit.
**
Amandai Aizpurietei
viņu nebiedē doma palikt vienai tas ir tieši tik vienkārši kā rītos
ieskatīties spogulī
blokmājas kā senākās to iedzīvotājas
plaukstas sānos iespiedušas un vienu resnu celi atkailinādamas
kritiski viņu nopēta
saskatās samirkšķinās sāk savu ikdienas aprunāšanu
viņai neesot visu mājās cik reizes nākuši un zvanījušies
pie durvīm ar uzstājībā svīstošām dūrēm
situši sev pa krūtīm
starp kājām
velti
viņa nekad nav cēlusies no vājprāta gultas nav iebraukusi čībās
pinusies halāta tīklā
laikam nevienu brīdi neiedomājusies atslēgt
gan jau būs nepieskaitāma
jo arī visu laiku un tautu skaitītāji pie ārdurvīm kā kāpņutelpas
caurvējš mīņājušies
tikai pagalma liepas zina
izlokot čīkstošas muguras ieskatās viņas logos atkal un atkal
tur vērojama bezgalība
mūžam gulošs astotnieks
taišņu svēdras stari no katras miesas un gara šūnas
tumšie acu bezdibeņi
kur sabirst tvertais uz neatgriešanos
roka ar sekundes zīmuli pasauli rakstoša roka pašai starp kājām
tām mājām lēnītēm izdrūp logi sarūsē jumtu mēles smagi veras
ieejas izejas
bet tostarp tā roka iestiepjas dziļāk un tālāk
aiz pasaules pulsa
**
Cilvēkiem
dievam nav acu
jo dievs redz tumsā redz gaismā redz ko cilvēkam neieraudzīt
visu redz
dievam nav ausu
jo viņam nevajag pārveidot skaņu smadzenēm tveramā sprakšķī
dievam nav arī smadzeņu
dievam nav mutes
dievs neēd nedzer nepīpē negrauž nagus (jo nagu nav dievam)
dievs runā tikai caur sapņiem
dievam nav deguna
ar debesīm kur dievs mājo ožai nav pilnīgi nekāda sakara
dievam nav reproduktīvo orgānu
dievs nav nedz sieviete nedz vīrietis dievam nav jāvairojas dievs
ir viens
dievam nav pirkstu
nekas nav jāceļ pie neesošajām lūpām lai vispār kaut ko celtu
satvert nav nepieciešamības
dievam nav kāju
dievs pārvietojas bez balsta punktiem dievs galu galā ir vienmēr
un visur
dievs noteikti nav tāds
kādu viņu iztēlojas un atveido cilvēki
dievam nevajag neko no visa tā ko viņš devis cilvēkam izņemot
mīlestību
**
Andim Surguntam
mēs ātri apnikām
mēs gribējām apnikt un aiziet pavisam
no uzmanības acu (elles) lokiem
bet kā garā ne visai vareni alkoholiķi
laiku pa laikam norāvāmies
no tukšām kartona kastēm cēlām mūsuprāt iespaidīgas ēnas
cerot un gaidot
ka vismaz viens garāmgājējs pārvarot slinkumu aizdedzinās
ja ne tā
tad kaut vai vējš no visaugstākā mākoņu kalna ripojis
sagāzīs
galu galā saule pļaukai pagriezīs nākamo vaigu
reti kas tāds notika
un mēs atkal turpinājām skaitīt savas savaldības dienas līdz
kārtējam vārguma brīdim
jeb tukšo sūtījumu kritiskajai masai
svaru no vienas otrā rokā pārlikdami
meklējām līdzsvaru
atradām neatradām arī tas no plaukstas izkritis zaudēja jēgu
bet agrāk vai vēlāk mēs visi pielikām (pagrieziena) punktus
pret spoguli pavēršot stīvās muguras
lai nebūtu jāatgriežas
tu savējo vienkārši sasiti
**
Atkarībām
atkarība no
gaisa kuru es neieelpoju
no lietus lāsēm kuras nokrīt man garām
no izklepotiem ielu putekļiem
no izklepotiem iekuram izmantotu laikrakstu kvēpiem
no izklepotiem sadegušu ideju sodrējiem
no apavu zoļu skaņas saskaroties ar jebkuru virsmu man ejot
no sirmajiem matiem kuri neizkrīt
no nenosirmojušajiem vai daļēji nosirmojušajiem kuri izkrīt
no nepārtrauktās izkritušo un neizkritušo uzskaites
no oksidēšanās procesa uz jebkura rūsējoša metāla virskārtas
man visapkārt
no elpošanas grūtības izraisošajiem ziedputekšņiem
no deformētajām deguna starpsienām
no starpsienām vispārno starpsienu iztrūkuma starptelpu bezgalīgi plašajās starpās
no putnu smiekliem uz pretējās mājas jumta
no pretējās mājas jumta
no pašas pretējās mājas galu galā no savas mājas kad atrodos
pretējā
no cenšoties uzšķilt salūzušiem sērkociņiem
no dzīvošanas necenšoties dzīvot un nepapūloties nedzīvot
no necenšanās centienu centneriem visriņķī
no vilka kaucieniem visdziļākajā saprāta biezoknī uz mēnesi
lāpstiņu epicentrā
no gultu vibrācijas subkontinentālās indijas vilcienu plackartēs
no nenomazgātiem plastikāta trauku komplektiem
no nenotikušiem ceļojumiem
no lidmašīnu biļešu pirkšanas nebijušajiem ceļojumiem
no viesnīcu rezervēšanas nenotikušajam
no sava maršruta atzīmēšanas kartē (visos iepriekšminētajos)
no avarējušām papīra lidmašīnām
no siltuma šoku piedzīvojušām sniegpārslām
no saplēstas stikla taras sīkākajām frakcijām asinsritē
no sirds kontrakciju sinhronizēšanās
ar līdz galam neuzvilktiem mehāniskajiem pulksteņiem kādā
tālas pagātnes nostūrī
no roku sniegšanās pēc neaizsniedzamiem priekšmetiem
no pašiem neaizsniedzamajiem priekšmetiem
no priekšmetiem kā tādiem
no priekšmetu kā tādu iztrūkuma
no sēdēšanas uz vietas kustīgā transporta līdzeklī
no šī transporta līdzekļa inertuma attiecībā pret kādu kustīgu
objektu citā visuma punktā
no sarakstu papildināšanas
no tikko papildinātu sarakstu izmešanas
no jaunu sarakstu sastādīšanas un to papildināšanas
no visa iepriekš neminētā
**
Uldim Bērziņam
kauli un ādas
zem kauliem liekņas zem ādām sidraba sūna
kam stāvot pie durvīm klusēt ar pastnieku ja
svētīgāk atvērt un izlasīt
sasalušas dzērvenes no matu ķērpjiem
ar pēdējo paraujot auklas galu lai sējums irst
jo tikai tavas acis to turēja kopā
dzīvei nav jāliecas garām tāpat arī dzejoļiem
**
Nikam Bērčam
man gribas klavieru plinkšķināšanu fonā
uzlieku niku bērču (nik bärtsch)
klausos un domāju kā būtu pareizāk latviskot nika uzvārdu
džezs iedarbina arī domāšanas aprātu
plinkšķināšana jau arī bija tikai tāds ikdienas sarunvalodas
termins
jo mūzika izskan nopietna
aplūkodams bērča fotogrāfiju
secinu ka nika āriene neatbilst tai ko prātā ieskicē skaļruņi
viņam šogad apritēs piecdesmit
tikai četrus gadus par mani vecāks ak dievs kā laiks skrien
nemaz ne tik sen es teiktu
vecs un spriežot pēc spēlētā noteikti daudz pieredzējis vīrs
iespējams man tagad būtu jāskumst par velti iztērēto dzīvi
ja vien zinātu kā izskatās tā naudaszīme ar kuru norēķinās
iegādājoties vērtīgākos būšanas mirkļus
un kādi ir preces raksturlielumi
tik tiešām varētu izmest kārtējo centu par bēdāšanos
nekas kaut kad maijā iznāks mana dzejoļu grāmata tur
līdzīgi bērčam platē
arī es izklausīšos nopietns
**
Tēvam
kāpēc tev vajadzēja nomirt
es pikti jautāju
iegājis it kā nupat steigā pamestajā mājā
kurp tā jāsteidzas
mums taču visa nāve priekšā
izraugos dažus instrumentus ar kuru palīdzību
uzturēji šeit kārtību
nevaru atrast elektrisko urbi un skrūvgriežus
būsi atstājis mašīnas bagāžniekā
gan jau
ja visu būtu tik viegli atrast kā šos darba rīkus
atbrauc kaimiņš
stāsta ka vēl septembrī tevi saticis
atvedis mēslus
lai raža kā allaž padodas varena
viņš esot vecs (pāris gadus jaunāks par mani)
un cik tad mums pašiem vairs atlicis
piebilst
uzņemu vairākas bildes
mājiņu ar tukšo pagalmu
šķūni no aizmugures kur koki sastājušies pēc
augumiem
sienaugšā sievu
griežot tur žāvēties izkārtotos ķiplokus
sirmo dīķi
(ko tavs jau gadus 25 kā mirušais tēvs izraka)
decembri
bez mammas un tevis
**
Aspazijai
es piepilu sudraba zvaniņiem
aspaziju no zelta spīguļiem un izmirkušas apkakles atsvabinādams
meklēju vietu jūras piešņāktajā telpā
no kuras ieraudzīt visu pasaules acu krustpunktu
ledainais vējš mierīgi pilda savu aicinājumu
plaukstas virsma saplaisā smalka mustura rakstos neatveramā ĀBeCē
neapjaušamas bezgalības pirmsākumā
metriskajai un citām sistēmām nesaskaitāmā mirklī
ciparu un skaitļu sniegpārslas sabirst koncentriskās kupenās
visriņķī kūstot haosa saslēgtajām formulām manī iezvanās vārds
ko tūliņ pēc zibsnim sekojošās gaisa vibrācijas un uz sitienu aizmirstu
sapfo tumšzilais nags
padebešos ieskrāpē pēc nākamās aiznākamo vārsmu tavs metāla kaķis
mani izlok
sausu
**
Dzejas dienām
tuvojas mans uznāciens
joprojām pilnīgi tukša soma un kabatas
tomēr nav tik slikti
kā tiem diviem večiem
kuri šobrīd svelmē ceļ no kravas mašīnas laukā klavieres
un ne jau lai spēlētu
nesīs uz sesto stāvu kur kāds tikai pavirinās vāku
izpētīs
kā filcotie āmuri atsizdamies pret stīgām iekustina skaņu
un pavēlēs stiept atpakaļ
cilvēki iztek ar vai bez kūstošiem saldējumiem rokās bet
vai mans pienākums viņus uzpildīt
savu bezalkoholisko alu malkodams prātoju
dažiem ir uzmanību piesaistoši tetovējumi
arī pats vienmēr esmu gribējis zīmējumu uz ādas
nakts debesīm pretī izstieptus kokus ar putniem galotnēs
knābjiem uz mēnesi
vien apturējusi doma
ka iespējams pēc 10 mirkļiem man savajadzēsies saknes
kas vijas ap zemes kodolu
un ne vairs tās spārnotās virsotnes
manāmi iereibušie izskatās laimīgāki par mani
līdz apmeklējot labierīcības netīšām ielūkojas spogulī
nekā briesmīga protams tur nav
karstuma un dzīves saburzīti laikraksti tomēr
var gadīties ka tieši no pilnteksta izgrieztie nekā un nav
viņus tobrīd padara nelaimīgākus
varbūt arī par mani
ir laiks
es ceļos no galda un ap skatuvi apmetis izteiksmīgu loku
dodos projām
tā itin vienkārši piezemēti (kāds pieplinkšķina garlaicīgi)
uz mājām
Andris OGRIŅŠ
“KonTEKSTA” septembra numurs (#9)
