KonTEKSTA redakcija: Kristiāna Šuksta, Signe Viška, Dainis Deigelis (no kreisās).
Foto: Gints Ivuškāns

Galvenās redaktores (izvadītājas) Signes Viškas atvadu vārdi “konTEKSTA” lasītājiem 12. numura redatora slejā:

««Redakcijas slejas visnotaļ ir mans žanrs, bēru runas man arī padodas tā neko, tātad šim vispār nevajadzētu sagādāt problēmas!» nodomāja Signe un tad jau vismaz trešo dienu nevarēja uzrakstīt neko sakarīgu.

Blakus lapā lasāmo atvadu komentāru Arno man nosūtīja ar pavadtekstu «uzrakstīju to konTEKSTA kapu runu». Tas itin jauki sasaucas ar manu pirmo redaktores sleju augustā, kad izteicu cerību no galvenās redaktores nekļūt par galveno izvadītāju. Ha. Un šis «Ha» nav pilns rūgtuma vai vilšanās, drīzāk «Ha, šis ir drusku skumji» un «Ha, mana pagātnes es ir uzrakstījusi kalambūrīgu sleju, uz kuru tagad varu atsaukties». Stils jāietur līdz galam, un, protams, nevarēju neaizvilkt redakcijas kolēģus uz pirmo (un droši vien pēdējo) kopbildi Lielajos kapos.

Jūnija izskaņā, kad kopā ar Daini Deigeli un Kristiānu Šukstu diezgan pēkšņi un strauji sākām darbu pie «konTEKSTA», mūs godīgi brīdināja, ka tālāka finansējuma var nebūt, ka mēnešraksts, iespējams, noliks karoti un mēs sliktākajā gadījumā vienkārši tiksim pie laba ieraksta CV. Štrunts par to ierakstu, bet mani ļoti un patiesi interesēja darbs drukātā izdevumā, tādēļ izvēlējos neatteikties no šī piedāvājuma, kaut arī bija ļoti bail (es zināju, ka neesmu gluži literāri neaptēsta un šo to saprotu, bet tieši tikpat daudz arī nesaprotu), bet arī šķita, ka diez vai spēsim padarīt «konTEKSTA» situāciju traģiskāku. Varētu teikt, ka mūsu apņemšanās bija dažu mēnešu laikā šo žurnālu sakārtot, bet, ja visi gali trūkst, sagatavot izdevumu cieņpilnai aiziešanai. Visi gali nu ir trūkuši. Mūsu uzstādījums (un arī mans solījums pašai sev) bija ar katru nākamo numuru celt kvalitāti, un es ticu, ka mērķis ir sasniegts un arī šis «konTEKSTS» tam ir apliecinājums.

Es nedomāju, ka VKKF finansējuma nesaņemšana obligāti norāda uz to, ka esam nespējnieku redakcija, tas drīzāk liek ieraudzīt to, kam, iespējams, būtu bijis vērtīgi pievērst pastiprinātu uzmanību «konTEKSTA» iepriekšējos pastāvēšanas gados un kas augļus nes ilgtermiņā. Jā, literāra izdevuma galvenā vērtība ir tā saturs, bet kas ir vērtīgs saturs bez ieinteresēta lasītāja? Lasītājs redz un šķirsta žurnālu, bet žurnāls eksistē arī ārpus papīra formāta – tas ir arī tēls sociālajos medijos, publiskajā komunikācijā, abonēšanas un ziedošanas kampaņās (ja tādas vispār tiek rīkotas), un citur. Šķiet, ka daļa no nupat uzskaitītā ir bijis iztrūkstošs un varbūt arī izšķirošs faktors «konTEKSTA» gadījumā. Vienīgais, uz ko spējām koncentrēties mums atvēlētajā laikā, bija jēgpilna satura izveide, jo, kā izrādās, katru mēnesi sagatavot 32 lappuses drukājama teksta tomēr ir sasodīti grūts uzdevums, ko ar tik ierobežotiem laika, naudas (un nervu!) resursiem ne vienmēr iespējams paveikt teicami. Ir gājis visādi, dienas caurstrāvojušas i dusmas, i vilšanās, bet vienu varu apgalvot droši – vienaldzība gan nav bijusi mūsu repertuārā.

Es biju gatava tam, ka vairāku iemeslu dēļ dažbrīd strādāt būs grūti un skumji, bet, kam es nebiju gatava, bija tik daudzu cilvēku atsaucība, sirsnība un atbalsts, ar ko sanāca sastapties, un par to vēlos teikt paldies. Visupirms paldies Sandrai Ratniecei un visiem līdzšinējiem redaktoriem, un «konTEKSTA» veidotājiem – sākt visu no nulles būtu bijis pavisam grūti, bet jūs to savulaik paveicāt, un tas ir milzu darbs, tādēļ žēl, ka mēs to vairs nevarēsim turpināt. Paldies katram autoram, kas atsaucies mūsu aicinājumam publicēties – bez jums «konTEKSTS» būtu tikai kon- bez -teksta (un tas pat nebūtu kon-ceptuāli). Pēdējos mēnešos pirkšanas rādītāji kāpuši, un tas vislielākajā mērā ir jūsu nopelns. Paldies talantīgajam Artūram Kondrātam, kas diviem numuriem ir uzdāvinājis brīnišķīgas vāka fotogrāfijas – gluži vai jāliek rāmī un jākar pie sienas. Paldies korektorei Mārai Rūmniecei un maketētājai Sandrai Ruicēnai – man ir pamatotas aizdomas, ka tik savādi darba apstākļi jums nav bijuši sen un ka dažbrīd šķitis, ka darīšana ir ar aunu baru, nevis redakciju, tāpēc pateicos par zibenīgo reaģēšanu, padomiem un pacietību, kopā strādājot pie pēdējiem sešiem numuriem. Paldies LRS grāmatvedei Tatjanai Daudišai, kas bija gatava cīnīties par «konTEKSTU» pat vairāk nekā mēs paši. Paldies Arno par zvanu jūnija sākumā, kas rezultējās ar to, ka vispār drīkstu būt te un rakstīt šo sleju. Paldies Kristiānai un Dainim – re, mēs nonācām un tikām galā. Un paldies katram, kurš jau izteicis vai vēl izteiks nožēlu par to, ka «konTEKSTS» pēc šķietami daudzsološa reanimācijas mēģinājuma beidzas, – es atceros un priecājos par katru komentāru, palīdzības un atbalsta piedāvājumu, vai tas būtu izteikts virtuāli vai aci pret aci. Visa šī dēļ var aiziet ar prieku.

Es zinu, ka te liekams punkts. Bet tikpat droši zinu, ka tiksimies citos kontekstos.»

Foto: Gints Ivuškāns