Aļess Bjaļackis (Алесь Бяляцкі, 1962) ir baltkrievu rakstnieks, cilvēktiesību aktīvists un politiķis, Cilvēktiesību centra Vjasna (dibināts 1996 g., kopš 2001. g. dabojas bez reģistrācijas) direktors, Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas viceprezidents, sirdsapziņas cietumnieks. 1991. g., kad Minskas pilsētas dome pieņēma lēmumu par nacionālās simbolikas izmantošanu, deputāts Bjaļackis pirmais valstī oficiāli pacēla virs domes ēkas baltsarkanbalto karogu. Saņēmis daudzas balvas par cilvēktiesību aizstāvēšanu.

2011. g. arestēts, apsūdzot nodokļu nemaksāšanā, notiesāts uz 4,5 gadiem ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju; 2014. g. pēc plašas starptautiskas kampaņas amnestēts. 2020. gada protestu laikā kļuvis par Svjatlanas Cihanouskas vadītās Koordinācijas padomes locekli.

2021. gada 14. jūlijā sabiedrisko organizāciju grautiņos no jauna arestēts kopā ar kolēģiem Vļancinu Stefanoviču un Uladzimiru Labkoviču, 2022. g. 25. septembrī viņi apsūdzēti “kontrabandā” un “tādu grupveida darbību finansēšanā, kuras rupji pārkāpj sabiedrisko kārtību”; par to viņiem draud cietumsods līdz 12 gadiem.

2022. gada Nobela Miera prēmiju, kas Aļesam Bjaļackim piešķirta kopā ar Ukrainas organizāciju Pilsoņu brīvību centrs (Центр громадянських свобод) un krievijas “Memoriālu” (Мемориал), viņa vietā saņem sieva Nataļļa Pinčuka. Fragmentus no pirmā ieslodzījuma laikā rakstītajām “Cietuma burtnīcām” (Туреэмныя сшыткі), kas 2018. g. iznāca centra Vjasna aizsāktajā sērijā “Baltkrievu cietumu literatūra”,  aicinājusi tulkot European Writers’ Council akcijas #FreeAllWords ietvaros.

Tulkotāja Māra Poļakova

No “Cietuma burtnīcām”

BRŪNĀ BURTNĪCA

ARESTS

Palikusi pēdējā skola.[1] No mājām dodos uz Rakavu. Mugursomā esmu ielicis tukšās burkas. Metro – pie Vjasna biroja mani brīdināja, ka tur grozoties kaut kādi cilvēki – griežos atpakaļ (drošs paliek drošs).

Varbūt kārtējā kratīšana, nodomāju[2].

Apaļajā laukumā apturēja vīrelis[3]. Rāda apliecību, rokas trīc. Visa komanda gaidīja pagalmā. Uzrādīja aresta orderi.

Kāpjam augšā. Kratīšana. Atrada sīknaudu, auklu ar zibatmiņu es nodevu[4].

Ir divi “masku šovs” un filmētājs saplēstos džinsos. Draud Adasim[5]. Pievāc mazliet papīru, sīknaudu, Adama draudzenes laptopu un cieto disku no labierīcībām[6].

Pēc tam dīvaina kratīšana Vjasna telpās. Mūsu dzīvoklī aprakstīja teļļuku, šeit – kopējamo aparātu, faksu. Paņēma dažas papīra lapas, bet vecos laptopus, kas glabājās dīvānā, atstāja.[7]

Braucam uz “kantori”. Pirmā pratināšana. Es atsakos liecināt. Mani ved “gulēt” uz Kolasa šķērsielu[8]. Braucam civilā mašīnā. Menska[9] augusta naktī.

 Ieved “obezjaņņikā”. Šauriņas nāras. Piedzērušies puiši, kas boulinga zālē sadauzījuši lampu. Viņi bļaustās, draud, mentiem āda kā zilonim. Pēc trijiem naktī viņus izlaiž. Es guļu.

No rīta atgriežamies. Otrā pratināšana. Es atzīstu kontus, saku, ka ienākumi nav mani. Viņi paziņo, ka esot poļu konts. Man sametas melns gar acīm. Izejam gaitenī. Atelšos.

Domāju: tad tomēr atvēzējušies aizklapēt. Neitralitāte beigusies[10].

Braucam taisnā ceļā uz Valadarku[11], uz Sapieriem neved[12]. Viņi saka – tā būšot labāk, nevilksies garumā.

Valadarkas vārti, manis nodošana, paņem asinis, uztaisa rentgenu. Pārbauda ādu. Mantu noliktava. Visu laiku blakus ir “resnis” no Finanšu noziegumu departamenta, kaut ko ķīmiķojis ar desu. Šmugulējis uz Krieviju.

Izsniedza matraci, segu un zečku (alumīnija krūzi). Aizveda uz trešo stāvu. 22. kamera.

Pavēlēja nolikt matraci. Vecākais izprašņāja, izskaidroja. Man ir vieta pie loga. 16 guļvietas, 2 ventilatori, es esmu 16. Man parādīja, kā jāapietas ar slēdzi tualetē, parādīja, kur jāēd. Es vairāk skatos, vēroju.

Sakubs[13]. Puisis ar manu 243. pantu, celtnieks. “Mūsu te ir daudz,” viņš smejas. Jauniņi hakeri, firmu direktori, irāņu ārsts, kurš mācās vācu valodu. Organizēts juceklis. Ēstgribas nav. Bremzēju ar zobu tīrīšanu – uz mani pabļauj. Pirmās pastaigas.

PASTAIGAS

Pastaigas: ejam ārā, žvadz atslēgas, “Davai!” Kāpjam lejā uz pils pazemes stāvu. Tā apraksts: velves, neapdzīvotas kameras, pa kreisi kaut kur vēl viens gaitenis…[14] Ejam, rokas aiz muguras, tad ir izeja uz torņa durvīm, soļojam garām. Priekšā pagalmiņi ar numuriem 1–10, divciparu numuri ir pa labi. Audziņi, spurdzītes, noķellētas sienas, ķieģeļu grīda viena pagalmiņa stūrī, tīkls un restes, debesis, lapas, soliņš. Vasarā pumpējos un taisu pietupienus, rudenī staigājam. Ņemam līdzi ūdens pudeles, lai muskuļi strādātu. Peļķe aizņem pusi mazā pagalmiņa. Skaļš radio 15:00.

Brīvdienās staigājam priekšpusdienā, darbdienās – pēcpusdienā.

Te var sarunāties atklātāk, jo noklausīties ir grūtāk, lai gan iespējams.

Elpoju, jo visu laiku sāp galva. Uzlīmes uz sienām – dažādas, uz sienas salīmētas zaļas puķītes. Staigājam ilgi, vienojamies gan par ilgumu, gan par labākajiem pagalmiņiem. Dzelzs lūka pagalmiņā. Jokoju: izeja brīvībā un atpakaļ.

Jokoju: “Padomā, kārtīgi iesperot…” es iesperu, “… mūris nodrebētu un kristu… Brīvību!” es kliedzu.

Redzams frontons no tā korpusa, kurā tur sievietes un nepilngadīgos.

Vienreiz virsnieku un apakšnieku strīds. Saveduši pazemes gaitenī vienlaikus trīs ieslodzīto grupas. Prapors kliedz: “Par tādu naudu tak…!”

Sauss rudens.

Piespļaudīti sienu stūri pagalmiņā, no sienām rēgojas nodeguļi un izsmēķi.

Staigāju ar Maksu[15] un stāstu: “Ejam pa prospektu, ejam uz cirku.” Makss jautā: “Kur iesim nākamreiz?”

Es iztēlojos, kā pastaigājos pa pilsētu. Dažkārt sarunājos pats ar sevi.

Kad pastaigā ir daudz cilvēku, viņi iziet pagalmiņā un vienkārši stāv.

CIETUMA APSTĀKĻI

Barotavas žņerkstoņa 5:30, brīvdienās 6:00.

Rupjmaize, diētai arī baltā.

Okšķerīgie kontrolieri okšķerē, bet citādi – guļam.

Mans matracis un sega ir OK.

Citiem ir sliktāki, bet dažam ir pat divas segas.

8:00 ir pārbaude (kā tas notiek)

Pēc tam (vai pirms tam) ēdam brokastis.

Pēc tam ko nu kurš. Kāds guļ, kāds raksta, kāds lasa.

Uz tiesām – vai nu no rīta 6:15, vai 8:30.

Pusdienas sāk gatavot 12:30. 13:30 ir pusdienas.

14:15 – pastaiga līdz 16:00, pēc tam obligātā tēja.

18:30 – vakariņu gatavošana.

20:00 – apskate.

22:00 – gulēt.

Ap 11:00 – medmāsa.

Priekšpusdienā ved špricēt.

Priekšpusdienā un pēcpusdienā – gājiens pie advokāta.

Pirmdienās 9:00 – duša.

11:30 – vēstules.

12:30 – avīzes.

Pēcpusdienā – “vepris” (paciņas).

No tiesas – 19:00. Trešdienās nodod zāles, var būt pulkstenis u. c.

Reizi nedēļā – inspekcija.

ĒDIENS

Diēta: sīki putraimi, grūbas, grūbu un zirņu zupa, piena zupa (ar sīkajiem putraimiem vai makaroniem), kartupeļi, ķīselis, piens, kāposti.

Mūsu zupiņas, salātiņi ir ekskluzīvi.

Spirāle, karotes, šķīvji.

“Vepris” ienāca (ir nodota paciņa).

Zečka, airis, šļomka (krūze, karote, bļoda).

Auksts ūdens, ūdens attīrītājs.

Atprečojamais – konfektes, zefīri, sviests, šokolāde, minerālis, tualetes papīrs, “rūtainie cepumi” – vafeles.

“Veprī” – gaļa, speķis, cīsiņi, griķi, rīsi.

Ledusskapja nav (kurš lūdz – dodas “vizināties”, tas nozīmē – viņu visu laiku pārceļ uz citu kameru).

Tēja – melnā, zaļā (ķīniešu), kafija manējā un vietējā Žakej.

Krievijas tabletes ar 7 mēnešus ilgu derīguma termiņu.

Sausais piens.

Uz tiesu – šokolāde, rūtainie cepumi, ūdens. Manu atprečojumu kontrolieris nodod man personīgi.

Maize – “ķurķa” un “brīvības”.

Dažādas zupas receptes. Es zaļumus nevāru.

Pauloviča diētu – gaļu vai tušoni – metam iekšā zupā.

No rīta ir viņa diēta – sviests, no paciņām – gaļas šķēles vai desa. (“Teiksim paldies mūsu tuviniekiem, nevis mums.”)

Pirmajās paciņās “pušieri” – ūdens, maize.

Maksam paciņu vispār nebija. Es aizrakstīju par viņa daļu, Nataļļa nodeva.

KAMERA, GAITENIS, KABINETI

Daļņaks – atejcaurums, ko norobežo aizkari ar zivtiņām.

Škonka – guļvieta gar sienu.

Kešari[16], dzeltens kopgalds, sienas, balti griesti, betona grīda ar baltiem akmentiņiem.

Nodalījumi zem kopgalda.

Plaukts ar zālēm, grāmatām un televizoru, konfektēm un diegiem. Skapītis pie guļvietas – iekšā krājumi. Tējkanna un attīrītājs – uz tā. Kad gatavojam, attīrītāja vietā noliekam kamazu[17], tajā ieliekam spirāli, aptinam ar celofānu.

Naktslampu apklājam.

Ēdamais ir pie restēm, ūdens pudeles – kaktā.

Radiators, uz kura žāvējam drēbes.

Restes virs durvīm – pie tām pievelkamies.

Radio ar nūju aizsniedzām un izslēdzām.

Skārda izlietne, pimpulis, pa kuru tek ūdens, uztaisīts no zobu pastas tūbiņas, lielāka un mazāk bļoda (veļai). Zobu birstes stāv apgrieztās ūdens pudelēs.

Pie sienas – iekšējās kārtības noteikumi.

Kešari zem lāvām.

Mazgājam un slaukām reizi divās dienās.

Teļļuks – Vicebskas, mazs, slēdzās ārā, nodevām remontā.

VĒSTULES

IEKŠĒJAIS ES

Es daudz rakstu, iespējams, apstākļi pieļauj.

Pirmie divi mēneši – lasu, mācos angļu valodu.

Pēc tam gatavojos tiesai.

Citiem rakstu, ka esmu kļuvis labāks, tīrāks, notiek tas, ko aprakstīja Ginzburga, tomēr ne tādos apstākļos, jo šeit ir vieglāk, un esmu jau arī vecāks. Bet tik un tā, šeit tu neko sliktu nedari, jo nav kā, neko nelūdz, ne ar vienu nekaulējies un neviens no tevis neko neprasa, nevienam no tevis nekas nepienākas. Aktīvāk sāk darboties smadzenes, atjaunojas zudušās mākas. Māka sapņot ir Nr. 1. Alkohola neesamība attīrījusi smadzenes. Primitīvā sadzīve pacilājusi garu. Saasinājušās maņas – mazāk visa kā redzi, toties labāk dzirdi: katru troksnīti gaitenī.

Tāpat ir ar pārējiem sēdētājiem. Visu pamani. Un arī pats esi kā uz delnas.

Arī iekšējās izjūtas atmostas – no jauna mācies rakstīt vēstules, izteikt vārdos to, ko jūti.

Izjūtas kļūst sarežģītākas, spilgtākas un daudzkrāsainākas: mīlestība, draudzība, paziņu būšana, iepazīšanās, netīksme, nevēlēšanās – viss ir reljefāks un svarīgāks, ikdienas jezgas nenotrulināts.

Es daudz mazāk runāju, vairāk domāju, izjūtu, apjaušu. Dvēselē esmu kļuvis jaunāks. Kaut ko līdzīgu, atceros, jutu, kad man bija kādi 20 vai 30 gadi – tajā periodā.

Un tu vairāk domā par savu vietu dzīvē, par savām “esības koordinātēm”.

Esmu atkal “sācis sarunāties ar cilvēkiem”, man ir radusies vēlēšanās un laiks.

Es daudz vairāk atceros – kā toreiz bija.

Trīsarpus mēnešu laikā esmu kļuvis pašapzinīgāks. Esmu iedzīvojies. Brīvi izturos kamerā, sarunājos ar citiem, ar ēdiena iznēsātājiem un cietumsargiem. Mierīgāk arī raugos uz pasauli, jau vairs ne ar mežonīgām acīm. Valadarka pamazām kļuvusi par manām mājām.

Žurnālā Dzejaslov izlasīju intervijā ar Buraukinu: “Bieži jau vairs neko nesaglābsi, gadi pagājuši. Tos nevar pagriezt atpakaļ, taču to, ka vajadzēja vairāk novērtēt dzīvi, vairāk novērtēt cilvēku attiecības, vairāk novērtēt laimi, ko sniedz vienotība ar dabu, vienotība ar draugiem, vienotība ar augsto literatūru, par to tu tagad domā aizvien biežāk un ar aizvien smeldzīgākām skumjām.”

Arī man ir tādas pašas izjūtas, taču ir pārliecība, ka visu vēl var saglābt un sakārtot, padarīt savu dzīvi pareizāku un ērtāku.

Tālāk Henadzs Buraukins saka: “Mani gados vecākie draugi stāstīja, kā karš saasināja viņu sajūtas, īpaši tad, kad viņi pēc kaujas bija nokļuvuši hospitālī.”

Un es parakstos zem šiem vārdiem. Sajūtas saasinās, kad nokļūsti cietumā. Un pēc tam, kā stāsta, viss pāriet. Un kā gan to saglabāt?

Pēc tiesas manas sajūtas notrulinājās. Tiesas un sprieduma gaidīšanu nomainīja gaidīšana uz etapu, kas, pēc visa spriežot, būs visā drīzumā.

SAPŅI

Tas ir atsācies. Atceros, kā sapņoju, kad biju jauns, skolā un universitātē. Pēc tam dzīves temps bija tāds, ka sapņi vienkārši izzuda, bet tagad atrakstīja Saša – un es sapratu, ka, to neapzinādamies, atkal esmu sācis sapņot. Un tas kļūst diezgan uzbāzīgi, taču valdzinoši.

Par ko ir mani sapņi? Par Vjasna. Kā mēs esam legalizējušies, kā no valsts esam dabūjuši “mājas”, kā esam uzņēmuši apgriezienus un visi ar mums rēķinās.

Un Andrejs aizrautīgi stāstīja par Saki – par Krimu, par to, ka tur varēs dzīvot ilgāku laiku, par jūru, par kalniem, par Novijsvitu vai Sudaku.

Un vēl par Viļņu un par Varšavu.

Un vēl par to, kā mēs ar Nataļļu atvaļinājumā aizbrauksim kaut kur uz Turciju vai Spāniju, vai Itāliju un Portugāli.

Un vēl par mājiņu Naļibaku mežā mežā, kā es septembrī vai augustā uz turieni braukšu sēnēs.

Un vēl par ballīti Vjasna birojā un tāpat vien par sarunām ar Adasi un Natļļu. Un par silto, omulīgo krodziņu ar labu alu. Un par pastaigām Rakavas mežā un pa Neatkarības prospektu.

Es sapņoju par tikšanos ar Nataļļu un Adasi Varšavā un par mūsu sarunu kaut kur kafejnīcā.

Sapņoju, kā mani atbrīvo – vai nu tiesas zālē, vai no šejienes, no Valadarkas, vai no zonas, kurā es, domājams, nokļūšu, – un es taisnā ceļā braukšu pie tēva.

Un vēl paspēšu uztaisīt savu dzimtas koku.

Sapņoju, kā mēs sanākam kopā pie mums mājās, un pienāk draugi, paziņas. Kā Rakavā kurinām pirti un sēžam tajā ar Seržuku un Edziku.

Es sapņoju, kā izgaršojot izdzeru simt gramu laba konjaka. Un kā mēs ar Nataļļu ejam uz baletu, un arī uz operu un teātri.

Mani sapņi arvien biežāk ir par aktīvu atpūtu un par iespēju mierīgi rakstīt.

Sapņoju, kā es Rakavā rušinos pa dārzu.

No baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova

---

[1] Cilvēktiesību Vasaras skolas, kuras Baltkrievijas cīnītāji par cilvēktiesībām jaunatnei no Baltkrievijas rīkoja Viļņā, Baltkrievu Cilvēktiesību namā. 2011. gada vasarā bija četras tādas skolas,  es biju trijās no tām. Kaut arī Finanšu noziegumu izmeklēšanas departaments kopā ar KGB jau cītīgi strādāja pie manas lietas, mani izlaida no Baltkrievijas cerībā, ka palikšu ārzemēs un neatgriezīšos Baltkrievijā.

[2] Izgājis no metro stacijā “Zinātņu akadēmija” un iedams uz Vjasna biroja pusi, sastapu savu kolēģi no Vjasna, un viņš mani brīdināja, ka pie biroja stāvot aizdomīgas personas. Es uzreiz nolēmu uz biroju neiet, atgriezos metro un devos mājup. 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī Cilvēktiesību centra Vjasna telpās divreiz bija notikusi kratīšana, kā arī vairākkārt birojā ar sadomātiem ieganstiem bija ieradušies milicijas darbinieki.

[3] Mani aizturēja Uzvaras laukumā jeb Apaļajā laukumā, kad biju izgājis no metro.

[4] Zibatmiņu, kas man karājās kaklā, es neslēpdamies, kratītāju grupas vecākā acu priekšā nodevu sievai Nataļļai. Viņš bija saniknots, tomēr neuztrošinājās Nataļļai to atņemt ar varu.

[5] Adams ir mūsu dēls.

[6] Aizturēšanas laikā paspēju piezvanīt, un Nataļļa un Adams divus stacionāro datoru cietos diskus bija noslēpuši tualetē. Kratīšanas laikā tos atrada. Diskiem bija paroles, un izmeklēšanai neizdevās izmantot pret mani tajos atrodamo informāciju.

[7] Pēc kratīšanām un datortehnikas konfiscēšanas Vjasna birojā mani kolēģi laptopus parasti ņēma līdzi uz mājām. Divus vecos laptopus slēpa dīvānā.

[8] Jakuba Kolasa šķērsielā 3 atrodas Minskas Padomju rajona (Савецкі раён) Iekšlietu pārvalde.

[9] [Tulk. piez.] Autors lieto baltkrievu klasisko pareizrakstību jeb taraškevicu, kas bija spēkā pirms baltkrievu valodas normu politiskās reformas 1933. gadā.

[10] Uzreiz bija saprotams, ka esmu arestēts politiska iemesla pēc.

[11] [Tulk. piez.] Valadarka – šeit: aizturēšanas centrs Nr. 1 jeb Baltkrievijas centrālcietums Minskā, Valadarkas ielā. Tas atrodas t. s. Piščalas pilī, kas cietuma vajadzībām uzbūvēta 1825. gadā, un galvenokārt tajā tiek ievietoti apcietinātie, kas gaida tiesu vai pārvešanu uz koloniju pēc sprieduma pasludināšanas, kā arī uz nāvi notiesātie, kas gaida nāvessoda izpildi: Valadarka ir vienīgā vieta Eiropā, kurā tiek izpildīti nāvessodi.

[12] Sapieru ielā Minskā atradās īslaicīgas aizturēšanas izolators.

[13] Tūrisma aģentūras Sakub direktors Sjarhejs Bukass tolaik atradās Valadarkā, gaidot viņa lietas atkārtotu izskatīšanu.

[14] Tā saucamais “nošaušanas gaitenis” ar kamerām, kurās tiek turēti uz nāvi notiesātie.

[15] Makss – 18 gadus vecs puisis no Kurasouščinas rajona Minskā. Apsūdzēts par piedalīšanos kautiņā, gandrīz gadu atradās Valadarkā.

[16] Kešars – soma, kurā atrodas ieslodzītā personīgās mantas.

[17] Kamazs – plastmasas trauks.