Žurnāla Domuzīme Dzejas balva 2023 pasniegta dzejniekam Martam Pujātam par dzejas krājumu Dāma baltos džinsos (izdevējs – apgāds Neputns). Domuzīmes Dzejas balva ietver radošo stipendiju un rotu mākslinieces Unas Mikudas veidotu sudraba piespraudi “lappuse”, uz kuras attēlots asteres zieds, kā arī apzeltīts domuzīmes atveidojums; nākamā dzejas krājuma reklāmas iespējas Domuzīmē.

Balvas sarīkojums notika 8. septembrī, viesnīcas Bergs Stikla zālē. Tajā piedalījās nominēto krājumu autori, tika lasīta dzeja un muzicēts. Pasākumā tika atvērts arī žurnāla šīgada ceturtais numurs.

Uz ikgadējo Domuzīmes Dzejas balvu pretendēja latviešu oriģināldzejas krājumi, kas izdoti no 2022. gada septembra līdz 2023. gada augustam. Šogad tika saņemti 15 pieteikumi. Līdzās Marta Pujāta grāmatai nominēti bija vēl pieci krājumi: Ilmāra Šlāpina never (apgāds Neputns), Lindas Gabarajevas Apļi (debija; apgāds Neputns), Andra Ogriņa par bites tiesu (izdevniecība Jānis Roze), Ivetas Šimkus debesu gruntsūdeņi (apgāds Neputns) un Kaspara Zalāna Telegrammas (debija; izdevējs Valters Dakša).

Balvai iesniegtos krājumus izvērtēja dzejniece un literatūrzinātniece Sintija Kampāne-Štelmahere, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, dzejnieks un atdzejotājs Edvīns Raups, dzejnieks un valodnieks Jānis Vādons. Žūrija atzinusi, ka dzejas ainava iepriekšējā gadā bijusi bagāta un kvalitatīva; daudz augsta līmeņa veikumu, līdz ar to ne visus vērtīgos veikumus dzejā bijis iespējams nominēt. Īpaši pieminams, ka iesniegti tika arī divi latgaliešu valodā rakstīti dzejas krājumi.

Žūrijas dalībnieks Edvīns Raups par Marta Pujāta krājumu: “Dāma baltajos džinsos koncentrētā formā rāda dzejnieka poētiskās domāšanas telpu, ko varētu salīdzināt ar upi, kas ir upe jebkurā tās vietā. Pārsteigums šeit saplūst ar paredzamību un, iespējams, tā ir lielākā šī dzejas krājuma atšķirība salīdzinājumā ar iepriekšējām Pujāta grāmatām. Bet dažkārt eventuāli paredzamais dzejā ir tieši tas, ko tu gaidīji vismazāk – ka dāmas baltajos džinsos ceturtais pirksts tiešām ir tik būtisks. Un tas nav jāpierāda. Var mēģināt vienīgi izbraukāt visu Latviju un parādīt, cik skaisti tēls harmonē ar domu. Ja godīgi, jebkurš tēls, ar jebkuru domu. Tāds, manuprāt, ir šī dzejoļu krājuma dziļākais saturs.”

Balvas žūrijas priekšsēdētājs dzejnieks Jānis Vādons par Marta Pujāta krājumu: “Katrs autora jaunais krājums latviešu dzejas un kultūras telpu piesātina ar neparastas domāšanas spridzekļiem. Autora liriskais “es” nav pieticīgs lūdzējs pie noslēpumu altāra ‒ reizēm skatīties tieši acīs nozīmē tiešu trāpījumu, arī pašas valodas (patiesībā!) ļāvīgajā miesā. Un trāpījums šeit ‒ ja ne eksistences savaldīšana un kontrole, tad vismaz pašcieņas pilna apgaita, dažviet ļaujoties šķietami impresionistiskām, tomēr labi nogatavinātām, ironijas nedaudz atslogotām interpretācijām. Pujātiskā intonācija ir atpazīstama, tomēr grāmatā neatrast jau iepriekšējos krājumos iesildītus teikumus, noskaņas, manieri. Un trāpījumiem ir vēl viena dimensija – refleksija nav eksistenciāli abstrakta, tās centrā ir cilvēks, tas pats ikdienišķais, tas pats liktenīgo noredzējumu un mītu objekts.”

Žūrijas dalībniece Sintija Kampāne-Štelmahere par Ilmāra Šlāpina krājumu: “Dzejkrājumā apkopota filozofiska, naratīva dzeja, kuras prozaisko, dažviet esejisko noskaņu ritmizē leksiskais slāņojums, specifisks dalījums strofās, stilistisko un sintaktisko figūru plūdums. Grāmatas kompozīcija ir pārdomāta, daudzveidīga, dzejā gaumīgi savienojoties naivajam ar pētniecisko, jautrajam ar melanholisko, eksistenciālajam ar postmoderno, mistificētajam ar atklāto atziņu par cilvēku un viņa vietu dzīvē. Par spīti tam, ka liriskā apcere saistīta ar bezcerības stāvokli, dzīves pagurumu, rezignāciju un nolemtību, dzejas cilvēkam nepiemīt traģika, bet tiek izvērsts filigrānā veidā vienkārši tiešs un teju sabiedriski sadzīvisks vērojums, kas dažkārt pārtop par kaleidoskopisku domāšanas labirintu.

Ilmāra Šlāpina “never” ir erudīts un trāpīgiem spriedumiem un plašiem kultūrvēsturiskiem slāņiem piesātināts dzejkrājums, kurā patiesības meklējumos izgaismojas precīzi dzejas tēli, paradoksi un postironija. Meklējot līdzsvaru starp radošo un destruktīvo, mierinājumu mūžīgā nemiera stāvoklī, kļūst sajūtama dzīves garša.”

Žūrijas dalībnieks Edvīns Raups par Ivetas Šimkus krājumu: “debesu gruntsūdeņi ir ar visiem vajadzīgajiem minerāliem. Es mazliet apbrīnoju Ivetas prasmi ar katru nākamo krājumu nokļūt arvien tuvāk tam, par ko jau iepriekš ir zināms, ka rokās tas nedosies. Ceļš, kas ved tikai un vienīgi augšup, ir arī mazliet baiss, un lielā gaisma arī tikai pieņemas spēkā. Doma par to, ka šai gaismai kaut kur varētu būt sākums, šķiet nereāla. Bet sākums ir. Tad nu atliek vien iet, kāpt, mīlēt, un Iveta to dara, ar poētisku meistarību definējot katru jaunnotverto mirkli, kas Ivetas dzejā bieži pārvēršas arī jaunnotvertā domu graudā.”

Žūrijas dalībnieks Mārtiņš Mintaurs par Lindas Gabarajevas krājumu: “dzejas krājums Apļi nāk klajā laikā, kad apkārtnes gaisotnē šķietami nav vietas liriskām atkāpēm. Laika apstākļu svārstības šovasar tikai pastiprina noguruma sajūtu, kas parasti nes līdzi arī citas likstas. Tomēr dzeja nav terapija (piedodiet nejaušās atskaņas), šeit autores klātbūtne ir pārsteidzoši daudzveidīga, tā atklāj arvien jaunas cilvēciskās esamības šķautnes, no autobiogrāfiskiem motīviem, kuri trāpa ar savu nemāksloto tiešumu, līdz izsāpētām pārdomām par pašu šausmīgāko no vārdiem, kas joprojām ir tepat, netālu, viņpus tilta, kas sabrucis un joprojām turpina brukt kopš 24.02.2022.

Mums katram ir savs skapis ar 10 000 durvīm, sava divstāvīgā Staļina laika māja un savs putekļu vīrs no pagātnes, kas nemaz nav pagājusi. Ko iesākt šajā viendimensijas pasaulē? “Kāda ir sajūta?” Vēl ir iespējama pašironija, kas notur virs ūdens, un, re, tā pasaule tomēr ir dzīvojama, kā labības lauks, pār kuru slīd mākoņēnas. “ja es zinātu/kas ir tas/kas ļauj arvien tev/ūdeni ņemt no akas/es zinātu tā vārdu/kurš skatās.”

Spēja skatīties kļūst par spēju saskatīt, un tieši to laikam sauc par pieaugšanu. “Aplis” apliecina, ka pieaugšana ir iespējama pasaulē, kas pārāk bieži meklē glābiņu no sevis aizmirstībā. Stāsta, ka aplim neesot ne sākuma, ne beigu. Nav svarīgi, jo tam noteikti ir turpinājums.”

Žūrijas dalībniece Sintija Kampāne-Štelmahere par Andra Ogriņa krājumu: “dzejkrājumā par bites tiesu jaušama savādojumiem, nozīmes pārnesumiem, spilgtām detaļām un asociācijām bagātināta dzejas tekstūra, kas atstāj lasītāju pārsteiguma stadijā. Vienlaikus dzeju caurstrāvo konkrēta refleksija par patiesību un asredzīga attieksme pret eksistenciāliem jautājumiem, tostarp skarot pat labā un ļaunā tēmu.

Dvēseliskais teju fizioloģiskā taustāmībā viļņveidīgi paslēpjas un atkailinās aiz simbolisku nozīmju sazarojumiem. Tostarp samezglojas dzejas valoda, jo īpaši sintakse, paceļot poētiskās pasaules uztvērumu blīvā zemapziņas veidolu panorāmā. Dzejkrājumā būtiski ieskanas robežsituāciju apjausmas, tostarp gan horizontālās, gan vertikālās attiecībās. Dzejas cilvēka vērīgā atsvešinātība, kaislības, reizēm izmisums par dzīvi intensīvi izverd pilsētas, pūļa priekšā, un, kaut arī kopumā tā ir neērta, caururbjoša un tumša pasaule, tā vienlaikus vilina un sauc iekšā.”

Žūrijas dalībnieks Mārtiņš Mintaurs par Kaspara Zalāna krājumu: Telegrammās ir sastopami daudzi simpātiski, mūsdienu latviešu literatūrā nu jau reti pamanāmi duktismi. Turklāt nevis vienkārši sastopami vai atrodami, tie tekstā ir pārstāvēti īsteni konceptuālā līmenī. Patiešām, kāpēc gan lai dzeju nevarētu papildināt mazliet ironiska, par latviešu distopisko jaunvalodu reflektējoša komentāru sadaļa ar dažiem skaidrojošajai vārdnīcai radniecīgiem elementiem? Četras telegrammas kopā ar tās ievadošajām, pavisam lakoniskajām impresijām un personifikācijām, kā arī mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un (autora?) lirisko “es” (NB! secība šeit ar nodomu sajaukta, kurš lasīs, tas sapratīs), veido krājuma grodo un vienlaikus paradoksālo struktūru.

Ja lasām tikai dzejoļu virsrakstus vien, tad jau šis metavalodas līmenis mums atsedz (hm!) plašu estētisko spektru, no šlāgera līdz pat literatūras un dzīves klasikas motīviem. Ieskaitot, protams, visu, kas atrodas starp šiem iztēlotā & reālā lasītāja uztveres punktiem, kas savukārt atspoguļo – ko? Pareizi, tikai paša lasītāja miglaino apziņas stāvokli. Bet ir jāiet dziļāk tekstā, lai migla no acīm nokristu un mēs satiktu autora pieredzes ārdētu dzeju, kas kļūst personiski svarīga un uzrunājoša. Forma un saturs, valodas prieks un izteiksmes precizitāte ir radījusi oriģinālu un spēcīgu tekstu, kas atsvaidzina mūsdienu informācijas plūsmas nodeldēto pasaules uztveri. Kam himnot? Instrukcijai nav nozīmes, visu izšķir iespaidi. Vai temperamenti. Un punkc.”

2021. gadā žurnāla Domuzīme Dzejas balva piešķirta Liepai Rūcei par krājumu Atspulga balss, bet 2022. gadā ‒ Elīnai Bākulei-Veirai par krājumu Tas ods meklē mani kopš 1981. gada. Pasākuma norisi finansiāli atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome. Domuzīmes Dzejas balvai privātu atbalstu sniedz Aivars Tabūns. Pateicība arī viesnīcai Bergs un Karlsonu ģimenei par balvas pasākuma viesu uzņemšanu!