Latvijas Rakstnieku savienībā saņemta sēru vēsts. Mūžības ceļos aizsaukts rakstnieks Alberts Bels (6.10.1938.–11.06.2024.)
Viens no izcilākajiem 20. gadsimta nogales latviešu rakstniekiem mūža nogalē dzīvoja savrupu dzīvi, ar ironisku smaidu vīpsnājot par veselības problēmām, nelabprāt komunicējot ar sabiedrību un presi. Tas lieliski atbilda viņa lepnuma un spīts pilnajam garam, prasmei novilkt stingru robežu starp publisko telpu un privāto dzīvi.
Alberts Bels savos prozas tekstos bija intelektuāls konceptuālists. Viņš spēlējās ar idejām, vārdiem, teikumiem un varām, veidojot stāstam nepieciešamo necaurlaužamo režģi, nevienam neizdabājot, tā, kā pats to uzskatīja par svarīgu. Šis noteikti nebija gadījums, kad autoram “kāds no augšas diktēja”. Alberts Bels pats diktēja un darināja savu stāsta loģiku. Tā fascinēja un pakļāva lasītāju romāna plūdumam, iemantojot lasītāju mīlestību daudzviet pasaulē. Vārda maģiju un noslēpumaino prozas ritmu rakstnieks pārvaldīja visaugstākajā līmenī.
Gribētu ticēt tam, ka mums joprojām katram ir kāda Alberta Bela grāmata, ko turēt īpašā vērtē un pārlasīt, jo kopš 20. gadsimta sešdesmito gadu beigām Alberts Bels ir vērtība, ko latviešu literatūrā nav iespējams apiet vai neievērot. Kāds droši vien nosauks romānu “Būris’, kāds “Cilvēki laivās”, cits apbrīnos ar jaunības pārdrošību rakstīto “Bezmiegu.” Alberta Bela darbi tulkoti angļu, armēņu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, krievu, lietuviešu, slovāku, somu, rumāņu, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru valodās (Vispilnīgāko Alberta Bela darbu un to tulkojumu sarakstu meklējiet šeit: https://www.literatura.lv/en/works#person_type=40&person_id=871641 )
Atvadoties ir svarīgi pateikt to, ka rakstnieks prata būt izaicinošs un provocējošs pat tad, ja viņa darbs tika aizliegts (romāns “Bezmiegs”) vai nesaprasts (“Uguns atspīdumi uz olu čaumalām”). Alberta Bela mērķis nebija rakstīt to, ko mēs reizēm gribējām izlasīt. Viņš atļāvās vēstīt arī to, par ko negribējām lasīt, jo tāda bija izcilā prozas meistara Alberta Bela misija – rakstīt par svarīgāko.
Nedrīkstam aizmirst arī veikumu Latvijas labā. Kopā ar Ēvaldu Valteru Alberts Bels 1988. gada 11. novembrī Svētā Gara tornī pirmoreiz pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Leģendārajā Radošo savienību plēnumā viņš drosmīgi iestājās par latviešu valodas konstitucionālu aizstāvību. Būdams Augstākās padomes deputāts, Alberts Bels nobalsoja par mūsu neatkarību. Lai viņam gaišs ceļš mūžībā!
Tuvinieki informē, ka atvadīšanās no Alberta Bela notiks 18. jūnijā no pulksten 13 līdz pulksten 15 Rīgas Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā 13. Ap pulksten 14.30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību Alberta Bela tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un talanta cienītājiem Latvijā un pasaulē.
LRS priekšsēdētājs Arno Jundze
