1945. gada 17. augustā Londonā nāca klajā britu rakstnieka Džordža Orvela alegoriski satīriskais romāns “Dzīvnieku ferma”, kurā autors nepārspējami trāpīgi un spilgti atmasko padomju totalitārisma nehumāno dabu. “Katra nopietni vērtējama rinda, kuru esmu uzrakstījis kopš 1936. gada, ir tieši vai netieši vērsta pret totalitārismu,” par sevi rakstījis Džordžs Orvels.
Tādas frāzes kā “Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem,” vai “Četras kājas labi, divas kājas slikti!” stabili iesakņojušās mūsdienu politiskajā frazeoloģijā, raksturojot no demokrātisko un pilsonisko vērtību viedokļa neadekvātu domāšanu un rīcību. Tie ir citāti no britu rakstnieka Džordža Orvela satīriski alegoriskā romāna “Dzīvnieku ferma”, kas pirmoreiz nāca klajā Londonas izdevniecībā “Secker and Warburg” 1945. gada 17. augustā. Autors tobrīd jau desmit gadus darbojās žurnālistikā un literatūrkritikā, bija publicējis arī vairākus daiļprozas un autobiogrāfiskus darbus, taču ar “Dzīvnieku fermu” viņš ierakstīja savu vārdu pasaules literatūras dižgaru sarakstā.
Literāta gaitu aizsākumā Džordžs Orvels, īstajā vārdā Ēriks Arturs Blērs, par savu paraugu uzlūkoja amerikāņu prozistu Džeku Londonu, ar kuru kopīgs viņam bija arī uzskatu kreisums.
Dalība kreisajā kustībā 1936. gadā aizveda rakstnieku un viņa nesen apprecēto sievu Eilīnu uz Spāniju, lai pilsoņkarā cīnītos republikāņu rindās. Šeit rakstnieks iepazina staļiniskā totalitārisma dabu.
Deklarējot sevi kā republikāniskās Spānijas lielāko aizstāvi, padomju režīms faktiski izmantoja situāciju, lai nostiprinātu savu ietekmi Pireneju pussalā. Spāņu komunisti, paklausīgs ierocis padomju diktatora Staļina rokās, nežēlīgi apkaroja citas kreiso frakcijas: trockistus, anarhosindikālistus un sociāldemokrātus. Arī Strādnieku marksistiskās vienības partija, kurai pievienojās Blēru pāris, nonāca komunistu ienaidnieku rindās, un 1937. gadā laulātie bija spiesti steigšus pamest Spāniju, lai nekristu par upuri komunistu represijām.
Romāns “Dzīvnieku ferma” tēlo personificētu mājlopu sacelšanos pret cilvēkiem kādā Anglijas fermā. Vepra Majora vadīti un iedvesmoti, lopiņi padzen draņķīgo saimnieku misteru Džonsu un sāk saimniekot pašu spēkiem. Sacelšanos organizē un vadību uzņemas cūkas, un sākotnēji šķiet, ka fermā viss virzās uz gaišu nākotni. Taču pamazām suķu elitē iezīmējas savstarpēja varas cīņa, vepris Napoleons padzen savu konkurentu Sniedziņu, izveido sev uzticamu suņu gvardi, apslaktē vairākus citus nepakļāvīgus cūktēviņus. Rukši sāk nežēlīgi ekspluatēt pārējos lopus, savukārt paši pamazām piesavinās cilvēku paradumus – sāk gulēt gultās, valkāt drēbes, dzert alkoholu un staigāt uz divām kājām. Romāna finālā viesos fermā ierodas vairāki kaimiņu fermeri un dzīro kopā ar cūkām. Pārējiem lopiņiem ļauts noskatīties caur loga stikliem, un, vērojot uzdzīves ainu, viņi kādā brīdī vairs nespēj saskatīt atšķirību starp cūku un cilvēku – bijušie revolucionāri kļuvuši par jaunu apspiedēju šķiru.
Šai alegorijā nav grūti atpazīt Krievijas 1917. gada revolūcijas un Padomju Savienības vēstures notikumus, boļševikiem sagrābjot varu apspiestās darba tautas tiesību un brīvību vārdā, taču vēlāk izveidojot totalitāru sistēmu, kurā strādnieku, zemnieku un citu partijas nomenklatūrai nepiederīgo situācija ir nožēlojama kā pilsonisko brīvību, tā dzīves standartu ziņā. Dzīvnieku atbrīvošanās kustības aizsācēja vepra Majora tēlā apvienota Marksa un Ļeņina vēsturiskā loma, padzītā Sniedziņa apzīmējamais ir Ļevs Trockis, savukārt Napoleona – padomju diktators Josifs Staļins. Citi fermas dzīvnieki iemieso dažādas sabiedrības šķiras un grupas, sākot ar sacelšanās idejām naivi un bezgalīgi uzticīgajiem proletāriešiem darba zirgiem, beidzot ar lēti indoktrinējamo aitu baru. Saprotams, ka Padomju Savienībā līdz pat tās pastāvēšanas pēdējiem gadiem Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma” bija aizliegts darbs, par kura glabāšanu un izplatīšanu draudēja kriminālsods.
Raksts no LSM.lv; Pirmo reizi publicēts 2023. gada 17. augustā.
