Literatūras apskatā šonedēļ divas grāmatas. Viena tikko nākusi klajā, un atvēršanas svētki tai būs pēc nedēļas – 10. septembrī. Tas ir Andras Manfeldes jaunākais dzejoļu krājums “Dilstošais medus mēness”. Otra savukārt klajā nākusi pirms gandrīz jau 40 gadiem, bet to īpaši aktuālu šobrīd padara tas, ka pēc tās motīviem Nacionālajā teātrī top jauniestudējums, un tas ir Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās”.

Romāna darbība notiek dažādos laikos, bet pamatstāsts risinās galvenokārt 19. gadsimta vidū. Kādā ciematā jūras krastā, kas saucas Melnkrante, ko apdzīvo kurši, kuri vēl prot kuršu valodu, bet kuru jau tobrīd ir palicis pavisam maz, jo viņi izkusuši citās tautās. Arī Melkrantes ciemam tuvojas nelaime, jo viens no bagātajiem ciema iedzīvotājiem izcirtis mežu, tādējādi smilšu kalns sakustējies, nāk virsū ciemam un draud to iznīcināt, aprokot zem smiltīm. Tas arī ir sižeta kodols, ap ko vērpjas visi notikumi, un stāsts, protams, nav tik daudz tiešs un reāls, cik simbolisks un metaforisks. Smilšu kalnu, kas nāk virsū kuršu ciemam, var uztvert kā līdzību ļoti dažādās nozīmēs. Kādā vietā pats autors to raksturo kā kluso monstru, smilšu karaspēku, kas pārvietojas neatvairāmi kā liktenis.

Un romāns tad nu arī uzdod virkni tā saukto mūžīgo jautājumu. Piemēram, vai tas ir liktenis, kādi neatkarīgi apstākļi vai tomēr pati tauta ir vainīga, ka tā kādā brīdī nozūd no vēstures skatuves?

Romānā viņš iztirzā kuršu stāstu – kā tas notika, ka kurši vienā vēstures posmā bija tik vareni, spējīgi sakaut pat vikingus, un tad atkal kādā posmā pilnībā zaudēja savas izcilās pozīcijas. Vai kurši gāja bojā tāpēc, ka gribēja valdīt ar zobenu? Vai varbūt kuršus iznīcināja viņu reliģija? Kā būtu bijis, ja kuršu vidū būtu atradies kāds tālredzīgs un saprātīgs valdnieks vai tautas varonis – vai viņš spētu mainīt kuršu vēstures gaitu? Kas vispār vada tautu? Varoņi vai vēstures straume? Un atbilde uz šo jautājumu ir viena no romāna atslēgām, arī atsauce uz nosaukumu, un, proti, kādā brīdī viens no romāna galvenajiem varoņiem, skolotājs Jānis Kuroni izklāsta savu teoriju par vēstures gaitu un saka šādus vārdus: “Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņu. Ir jāveido straume, nevis varoņi.”

Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums saucas “’Dilstošais medus mēness”. Arī šajā gadījumā nosaukums jau vien daudz pasaka par saturu, jo “mēness” kā tēls krājumā ir daudz klātesošs, tas dzejoļos spīd debesīs gan kā “luminiscējoša naba”, gan kā apelsīns, gan citkārt – citrons, dažkārt to gribas pārkost kā augli pušu, dažkārt tas mēdās, bet dažkārt savelkas čokurā kā vecas sievietes mute.

Kā jau dzeju, katrs šo krājumu uztvers citādi, man personīgi tieši šobrīd, vasaras izskaņā, tas nolasījās kā tādas gaišas skumjas, vasarai vai vispār kaut kam skaistam dzīvē palēnām zūdot un aizejot. Bet uzsvēršu – šīs skumjas ir patiešām gaišas, ar pateicību par to skaistumu un bagātību, ko vasara vai vispār dzīve, vai mīlestība cilvēkam dod.

Autore atzīst, ka tumšais laiks spēlē ar viņu aklās vistiņas, visu ietin kā mitra sega, bet tad viņai ir iespēja atveldzēties vasarā uzkrātajā skaistumā. Citāts no dzejoļa: “es vēl aizvien domāju par soliņu / uz kura sēdēja vasara / ar pilnmēness nospiedumu / uz slapja koka.”

Kāds ļoti skaists mīlestības dzejolis noslēdzas ar rindiņu: “(..) bet toņkārta dominē silta.” Un tieši tā es varētu teikt par visu krājumu – tajā ir ļoti plaša jūtu un emociju gamma, bet pamattoņkārta patiešām dominē silta. Un visa šī grāmata ir kā atzīšanās mīlestībā tās visplašākajā nozīmē.

Publicēts: lsm.lv