Šogad jau 60. reizi atzīmējam Dzejas dienas. Ar devīzi “Dzeja svin!” septembrī izskan ikgadējie dzejai veltītie pasākumi, un skaidrs, ka arī šajā rudenī dzejai jābūt uzmanības centrā. Latviešu dzejnieku veikums iepriecina, pārsteidz un rosina, taču tikpat interesanti ir ieskatīties arī viņu grāmatplauktos un uzzināt vairāk par dzejas krājumiem, kas svarīgi tiem, kuri raksta.

Vienpadsmit latviešu dzejnieki (Inga Pizāne, Lote Vilma Vītiņa, Kārlis Vērdiņš, Ivars Šteinbergs, Inga Gaile, Krista Anna Beļševica, Toms Treibergs, Ligija Purinaša, Ilmārs Šlāpins, Jana Egle, Inese Zandere) stāsta par sev tuviem dzejas tekstiem – krājumiem, kas viņiem bijuši klāt cauri laikiem, mainījuši redzējumu par dzeju vai bijuši pavisam nesens jaunatklājums.

Inga Pizāne

Velga Krile “Nepiekrāp mani” (1985)

“Tam, kurš izdzēsa lāpu, es šovakar dziedu.

Viņš aiziet pa tumsu tik neaptverami brīvs.” (Velga Krile)

Dzejniece, trīs dzejas grāmatu, prozas un dziesmu tekstu autore Inga Pizāne šoruden iesaka Velgas Kriles dzeju. Tā ir dzeja, kas uzrakstīta pagājušajā gadsimtā, jaunatklāta nesen, bet pie kuras atgriezties atkal un atkal. “Pēdējos gados pirms Dzejas dienām allaž atgriežos pie Velgas Kriles dzejas krājuma “Nepiekrāp mani”, kas iznācis visai sen – gadu pirms biju piedzimusi,” stāsta dzejniece un atzīst, ka Velgas Kriles dzejā viņu piesaista dzejnieces emociju pasaule, kas dziļi rezonē ar pašu. “Jūtu dzejoļos ārkārtīgi spēcīgu iekšēju cīņu, mēģinājumu pieņemt pasauli, tās galējības, pretrunas un nenovēršamības. Domāju, ka mani uzrunā tieši tas, kā arī milzīgās bailes pašai no sevis, ko viņa apcer.” 

Lote Vilma Vītiņa

Kārlis Vērdiņš “Ledlauži” (2001, atkārtots izdevums 2009)

“Šo izdevumu iepazinu pusaudžu vecumā, kad lietas iegūst īpaši lielu nozīmi un pamatīgi iespiežas sirds jūtīgajās šūnās. Tekstus no šīs grāmatas ballītēs lasīju priekšā draugiem, no tās strāvoja kas intīms, intensīvs, svarīgs, īsts, slepens, un man šķita, ka arī visiem citiem tas jāpiedzīvo,” par Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu “Ledlauži” stāsta dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa. Viņas dzejas grāmata “Ūdenstornis” nupat piedzīvojusi izdevumu Brazīlijā, bet ceļš pretī dzejai sācies ar Kārļa Vērdiņa 2001. gadā izdoto debijas krājumu. “”Ledlauži” noteikti ir viena no grāmatām, kas mani ieveda dzejas telpā, fascinēja, apbūra un arī piepildīja ar ilgām kaut ko uzrakstīt pašai,” atklāj Lote Vilma Vītiņa, kuras jaunāko krājumu “Puķainā istaba” varam lasīt “Orbītas bibliotēkas” izdevumā.

Kārlis Vērdiņš

Artis Ostups “Patiesība” (2025)

Dzejnieks, redaktors, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš par savu šībrīža būtiskāko dzejas grāmatu nosauc Arta Ostupa jaunāko krājumu “Patiesība”, kas gada sākumā iznācis apgādā “Neputns”. “Artis Ostups piektajā dzejoļu krājumā turpina savu ārkārtīgi precīzo, pieklusināto poētiku, kurā izteiksmīgie tēli savienojas negaidītās kombinācijās, uzburdami sapnim līdzīgas ainas: “Klusums iegrimst palaga ielocēs: sapnī tas ir papīra lauks, kuru aizdedzina vēl neredzētu dzejoļu zemais lidojums” (25. lpp.).” Kā stāsta Kārlis Vērdiņš, “Patiesība” ir krājums, pie kura atgriezties vairākkārt, lai vienmēr pamanītu kaut ko jaunu: “Arta Ostupa dzejā asi uztverts mūsdienīgums sabalsojas ar Eiropas uzkrāto kultūras mantojumu simts un vairāk gadu pagātnē, tā radot daudzslāņainu, lēni un rūpīgi lasāmu dzeju.”

Ivars Šteinbergs

Zbigņevs Herberts “The Collected Poems, 1956–1998” (2007)

Jautāts pēc viena īpaši tuva autora un dzejas grāmatas, dzejnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs nosauc poļu dzejnieku, esejistu un dramaturgu Zbigņevu Herbertu. “Uzskatu Zbigņevu Herbertu par vienu no labākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, ja ne pašu labāko,” atklāj Ivars Šteinbergs, uzsverot poļu autora valodas meistarību. “Viņa dzejoļi ir trāpīgi un satur tieši to, ko dzejā visbiežāk meklēju – metaforisku dziļumu, valodisku asumu, asprātību, melanholiju un sakarības viņpus loģikas. Dzejolis “Elēģija spalvas tintes un lampas aiziešanai”, uzskatu, ir 20. gadsimta otrās puses izcilākais portrets, tas atvadās no aizejošā (līdzīgi Čaka poēmai par ormani) un ieskatās nākotnes tumsā. Es ceru, ka tas drīzumā piedzīvos kādu izvērstāku atdzejojumu latviešu valodā.” 

Inga Gaile

Džoela Teilore “Songs My Enemy Taught Me” (2017)

Dzejniece, rakstniece un dramaturģe Inga Gaile šoruden iesaka britu dzejnieces un dramaturģes Džoelas Teilores dzejoļu krājumu “Songs My Enemy Taught Me”. “Šis krājums piedāvā metaforiski jaudīgus dzejoļus par varmācīgo realitāti mums apkārt, tomēr iedrošina dzīvot, jo, kamēr dzīvo, tikmēr vari pārvērst sāpes dziesmā (dzejolī),” stāsta Inga Gaile un piebilst, ka Džoelu Teilori jau septembrī varēs sastapt Rīgā biedrības “Latvijas PEN” organizētajās kvīru dzejas dienās – 8. septembrī pulksten 19.00 “rar_riga” telpā un 11. septembrī pulksten 19.00 kultūrvietā “Aleponija”. Džoelas Teilores dzejoļi latviešu valodā Raimondas Arājas atdzejojumā lasāmi šeit.

Tāpat Inga Gaile izceļ arī latviešu dzejnieču veikumu – Līvas Martas Rozes krājumu “Struktūra” un Alises Bogdanovas “Ne tev, zivs”, jo tajos abos saskata jaunu poētiku un veidu, kādā runāt par attiecībām ar sevi un apkārtējo pasauli. “Bet, ja šo krājumu ieteikšana šķiet neobjektīva, jo esmu to redaktore (kaut es domāju, ka dzejas gadījumā subjektivitāte pārvēršas objektivitātē), tad man nozīmīgs ir Vizmas Belševicas krājums “Gadu gredzeni”, kura metaforas un tēli palīdz joprojām dzīvot un izdzīvot,” saka Inga Gaile.

Krista Anna Belševica

Kristīna Ehina “Mēness man asinīs” (2021)

No igauņu valodas atdzejojuši Guntars Godiņš un Daila Ozola

“Ir grūti kaut ko izvēlēties tieši tādēļ, ka uzmanība daudz biežāk tiek pievērsta tam, ko neizvēlas, nevis tam, ko izvēlas. Tādēļ jāatgādina, ka, protams, šeit nosauktais un izvēlētais nav vienīgais vērtīgais un vērā ņemamais. Tas neizslēdz Čaka tarakānus, par kuriem raudāju savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā, kad mamma tos lasīja man priekšā, tas neizslēdz Ogriņu, kurš dažus gadus vēlāk, kā šķita, vienīgais uz pasaules mani tobrīd saprata, un tas neizslēdz Taunu, kuru trimdas kursā bakalauros lasot es sapratu – es gribu rakstīt, lai ir tā,” uz jautājumu par pašai svarīgu dzejas grāmatu atbild dzejniece, rakstniece, kritiķe un tulkotāja Krista Anna Belševica. Viens īpašais dzejas krājums tomēr atrodas. Tas ir igauņu autores Kristīnas Ehinas “Mēness man asinīs”, par kuru Krista Anna Belševica stāsta: “Protams, subjektīvi – tā ir bijusi viena no visdziļākajām, skaidrākajām un brīnišķīgākajām sarunām dzejā, kāda man dzīvē, šķiet, ir bijusi.”

Toms Treibergs

Čārlzs Simičs “Nav gala pasaulei” (2013)

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš

Dzejnieks, trīs dzejas grāmatu autors un kultūras žurnālists Toms Treibergs kā savu tuvo dzejas krājumu nosauc serbu izcelsmes amerikāņu dzejnieka Čārlza Simiča dzejoļu izlasi “Nav gala pasaulei”, kas latviski iznāca Kārļa Vērdiņa atdzejā un apgāda “Dienas Grāmata” izdevumā. Toms Treibergs stāsta, ka Čārlza Simiča dzeja līdzinās daudziem latviešiem tik tuvajām Imanta Ziedoņa “Epifānijām”: “Prozai piederīgā teksta izkārtojumā gulst poētisks jūtīgums un līdz ar to arī formāla aprautība. Simiča dzejoļi ir vairāk saistāmi ar Rietumu pasaules telpas vēsturi, un lasītājs tajās ātri vien ieraudzīs kinematogrāfisku trāpīgumu, skarbu vizualitāti un tam visam pāri ietiepīgu cerību par nākotni, kura tomēr beigu beigās var izrādīties vēlīga ne tikai cilvēkam kā indivīdam, bet arī visai cilvēcei kopumā.” Pēc Toma Treiberga stāstītā – Čārlzs Simičs un viņa “Nav gala pasaulei” ir izcila dzeja, kas ar latviešu dzejnieku kopā ir jau gadu gadiem.

Ligija Purinaša

Merta Tikanene “Gadsimta mīlas stāsts” (1997)

Atdzejojušas Rute Lediņa, Lija Brīdaka

Literāte, literatūrkritiķe, publiciste un žurnāliste Ligija Purinaša godīgi atzīstas, ka izvēlēties vienu dzejas grāmatu nav viegli: “Man cauri laikiem tuva ir Jāna Kaplinska dzejas izlase “Balts papīrs un laiks” (2014), bet šogad nozīmīga ir Mertas Tikanenes dzeja “Gadsimta mīlas stāsts”.” Šopavasar iznākušā dzejprozas krājuma “Magnificat” autore stāsta, ka “Gadsimta mīlas stāsts” ir zviedru autores dzejas cikls, kas pirmoreiz izdots 1978. gadā un tiek uzskatīts par romānu dzejā vai dzejas romānu. “Viss tajā aprakstītais ir skaists un šausmīgs vienlaikus – atgādina iešanu cauri Dantes elles lokiem, vien šeit tas viss notiek divu cilvēku starpā. Kaila tiešamība, poētiskas sāpes, sievišķīga izturība,” grāmatas noskaņu raksturo Ligija Purinaša.

Ilmārs Šlāpins

Kārlis Krūza “Teiku tīklā” (1924)

“Kārļa Krūzas vārdu es pirmoreiz izdzirdēju “Pērkona” albumā “Zibens pa dibenu”, dziesmā “Kukurūza” ar Klāva Elsberga tekstu: “Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam ap tavu māju aug kukurūza.” Lai arī tur bija skaidri saklausāma ironija, man Kārlis Krūza kļuva par mītisku personību, jo viņa dzeju es tolaik nekur nevarēju atrast,” stāsta filozofs, rakstnieks un publicists Ilmārs Šlāpins. Izdevniecībā “Aminori” nupat iznācis autora ceturtais dzejas krājums “Cilvēks bez noteikta dzīvesveida”. Ilmārs Šlāpins turpina stāstīt par Kārli Krūzu: “Izrādījās, ka mītiska ir arī viņa dzeja, kas (šajā krājumā) stingrās trioletu formās koncentrēti ieved lasītāju dziļā, arhaiski baisā pasaulē, no kuras nav iespējams izrauties. Katrs dzejolītis satur konkrēta šausmu stāsta esenci, bet vislielākās šausmas sagādā atklājums, ka var dzeju rakstīt arī šādi – formāli ievērojot noteiktu strofiku un iegūstot pilnīgu radošu brīvību, bet vienlaikus padarot tekstu par letālu psiholoģisku ieroci.”

Jana Egle

Velga Krile “Skrien sarkans jaguārs” (2005)

Rakstniece Jana Egle savu literāro darbību sākusi kā dzejniece, bet atpazīstamību un atzinību ieguvusi kā stāstu autore. Arī viņas sirds pieder Velgas Kriles dzejai, pie kuras Jana Egle turas un atgriežas jau gadu desmitiem. “Tīra gaisma un tumsa vienlaikus. Spēks trauslumā un sāpīgā atklātībā,” Jana Egle iezīmē Velgas Kriles dzejas noskaņu. Komentējot konkrēto izvēli – dzejas krājumu “Skrien sarkans jaguārs”, kas izdots ilgi pēc autores nāves –, Jana Egle stāsta: “Varēju izvēlēties jebkuru no viņas krājumiem, plauktā stāv vesela rinda, taču šodien sajūtu šo, vairāk nekā desmit gadus pēc Velgas nāves izdoto sarkano grāmatiņu, kas pilna ticības – vārdu pārlaicīgajam spēkam un neiznīdējamai mīlestībai.”

Inese Zandere

Vērdiņu Kārlis / Vērnig Kōrli “Lībiešu balādes / Līvõd balādõd” (2023)

Tulkiji Valt Ernštreit

Dzejniece, publiciste, redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja Inese Zandere par sev tuvu krājumu nosauc Kārļa Vērdiņa dzejas grāmatu “Lībiešu balādes” un ir gatava par to stāstīt visiem un daudz: “Kārlis Vērdiņš ir uzrakstījis ne vien dzeju – viņš ir uzrakstījis dzejnieku. Tas ir viņa iedomāts un ļoti ticams lībiešu mūsdienu dzejnieks, kāds mierīgi varētu eksistēt un strādāt lībiešu mūsdienu literatūrā. Viņam ir sava, no aizspriedumiem brīva attieksme pret lībiešu kultūras labumiem un niekiem, kas sakrustoti ar citur gūtām izejvielām. Viņš rada pilnīgi oriģinālu, tomēr nepārprotami tieši lībiešu nenogludināmās, skabargainās humora izjūtas un pašlepnās spītības apdvestu pasauli. Kā lībiešu krasta iespējamās, ja arī nenotikušās vēstures un tās varoņu aprakstītājs asprātīgais Vērdiņš ir pārspējis pats sevi.” Inese Zandere atklāj, ka dzejojumus no “Lībiešu balādēm” skaļi lasa klātesošajiem priekšā, pat sēžot frizētavā, un saka paldies autoram par lībiešu folkloras tēla – saltkurpju – iesaistīšanu: “Nu man retāk būs jāskaidro, kas tie par tādiem saltkurpjiem vienā manā stāstā!”

Raksts no Satori.lv