Izdevniecībā Pētergailis laists klajā dzejas krājums, kura autors ir čuvašu dzejnieks
Genadijs Aihī – 100 īsdzejoļi, kas lakoniski un koncentrēti atspoguļo
Pievolgas tautu – čuvašu, mariešu, tatāru un udmurtu vēstures tradīcijas
un kultūras atmiņu.
Dzejas krājumu no krievu vaodas atdzejojis Knusts Skujenieks, grāmatas
māklsiniecisko noformējumu veidoja Juris Petraškevičs

Knuts Skujenieks:

Šīs mazās dziesmiņas pirmajā brīdī mums šķiet dīvainas. Taču tās mums ko atgādina. Mēs zinām, ko nozīmē – nest upuri svētbirzī, ko nozīmē svinīgi, ar dziesmu iesākt un nobeigt jebkuru lauka darbu.

Tā ir mūsu vēstures un mūsu kultūras atmiņa, kas palīdz izprast it kā attālās Pievolgas tautu dziesmas.

Bāreņa skumjas, meitenes žēlabas, kuru aizdod tālās tautās. Iespējams, tā vēl šodien ir daļa no šo ļaužu dzīves. Čuvašu, mariešu, tatāru, udmurtu valodas dziedātas, mēs šīs dziesmas nesaprastu, ja izcilais čuvašu – krievu dzejnieks Genadijs Aihī nebūtu izveidojis šo dziesmu variācijas krieviski. Krieviskotajā variācijā lauzties laužas viss nepasacītais, nenodziedātais un nenodejotais.

Tas ir Genadija Aihī pēdējais mūža darbs, ko viņš veltījis savai meitai Viktorijai.

Viņa krieviski rakstītā dzeja pasaulē ir plaši pazīstama. Ārkārtīgi lakoniska dzeja, kurā ilgas pauzes runā stiprāk par skopi izliktajiem vārdiem. Iespējams, ka tāda bija laikmeta balss.

Par viņa dzejas čuvašisko daļu es neņemos spriest, taču esmu pārliecinājies par viņa virtuozo atdzejotāja prasmi. Esam dziedājuši zviedru dziesminieka  Karla Mikaēla Belmana dziesmas zviedriski, krieviski, latviski un čuvašiski. Un Čuvašijā joprojām tiek koptas Belmana tradīcijas.

Es atceros Genu kopš studiju laikiem Maskavā. Tad klīda leģendas par viņa mīlestību uz franču literatūru. Tās dēļ viņam uz veselu gadu pārcēla diplomdarba aizstāvēšanu. Nebija jau tas īsteni padomisks.

Kad Čuvašijā iznāca franču antaloģija un Genadijs Aihī saņēma Francijas Akadēmijas balvu, čuvašu dzejnieku jau tulkoja visās  Eiropas valodās. Savukārt viņš pats jau sastādīja čuvašu dzejas antaloģiju – sākot no buramvārdiem līdz pat jauniem un cerīgiem autoriem. Vispirms tā iznāca franciski, tad itāliski, angliski, ungāriski un vēl citās mēlēs.

Daudz kur esam tikušies draudzībā un sirsnībā. Un viņa astoņdesmit gadu jubilejas svinībām pēcnāves atcerei Maskavā Uldis Bērziņš paņēma līdz vienu Genas variāciju latviski.

“Atkal – pļaujas laiks, un dziedātāji un putni

aizdomājas un apklust,

kurš uz brīdi,

kurš – varbūt – jau uz mūžiem”