Nupat, dienu pēc Jāņu dienas, Ainas Pāvulītes (14.05.1942 – 25.06.2026) sirds pārstāja skaitīt viņas baltās un nebaltās dienas. Nīcai un Liepājai uzticīgā dzejniece un prozaiķe, Latvijas Rakstnieku savienības biedre, kādreizējā Liepājas rajona laikraksta “Kursas Laiks” žurnāliste ir sešu prozas un trīs dzeju grāmatu autore, piedevām viņas spalvai pieder arī daži duči humoresku, ko savulaik labprāt publicēja Latvijā iecienītais žurnāls “Dadzis”, bet vēl nesen viņa rakstīja stāstus Liepājā izdotajam žurnālam “Helikons”.
Astoņus gadus Aina slimības dēļ, nespēdama piecelties no gultas, pavadīja savas dienas pašaizliedzīgās māsas Rutas pilnā aprūpē un sarakstīja trīs pēdējās prozas grāmatas, ko izdeva apgāds “Jumava”. Viņas vienīgā saikne ar draugiem un paziņām notika ar telefona starpniecību. Ruta, visu dienu viņu aprūpējusi, vakarā atstāja ieslēgtu vienistabas dzīvoklītī.
Man palikušas atmiņā rindas no Ainas dzejas krājuma “Vecenīte”:

Cilvēku vecenīte un kovārņu vecenīte
Skatās viena uz otru pa loga rūti.
Krīt sniegs.
”Nez vai viņa zina, ka esmu veca.” Domā cilvēku vecenīte.
”Nez vai viņa zina, ka esmu veca.” Domā kovārņu vecenīte.

Atvadīšanās no Ainas Pāvulītes notiks Liepājā  2. jūlijā pulksten 13 Dienvidu kapu kapličā.

Latvijas Rakstnieku savienības vārdā izsaku līdzjūtību dzejnieces tuviniekiem, draugiem, talanta cienītājiem.

Ēriks Kūlis

Foto no “Kursas Laika” arhīva