Katram ģēnijam ir vajadzīga mūza – un izcilā amerikāņu rakstnieka Frānsisa Skota Ficdžeralda (Francis Scott Fitzgerald, 1896-1940, romānu “Lieliskais Getsbijs”, “Ir maiga nakts”, “Šaipus paradīzes” u.c. autora) mūza bija viņa sieva un mīļotā Zelda Ficdžeralda, dzimusi Seira. “Zelta meitene”, kā viņu dēvēja F. Skots Ficdžeralds. Zelda bija talantīga, neparasta, apburoša un impulsīva, neganta un rātna vienlaikus, sieviete, kura, iespējams, bija piedzimusi par agru. Ja Zelda Ficdžeralda dzīvotu mūsdienās, viņas stāsts būtu cits – un varbūt pasaules literatūras klasikā pēdas atstātu arī viņa. Zeldai piemita vairāki talanti: viņa spēlēja teātri, dejoja, gleznoja un rakstīja, taču, lai gan Skots viņu no sirds mīlēja, sievas daudzpusīgie talanti viņu nemaz neiepriecināja.
Viņu iepazīšanās stāsts sākas pašā džeza laikmeta sākumā, 1918. gadā, kad septiņpadsmit gadus vecā Zelda Seira kādā Montgomeri labāko aprindu deju vakarā sastop jauno leitnantu Ficdžeraldu. Jauneklis, pēc tuvinieku domām, ir pilnīgi nepiemērots spilgtajai Dienvidu skaistulei – Zeldas tēvs ir tiesnesis, viņas dzimtai par godu Alabamas pilsētā Montgomeri nosaukta iela, un vecāki Zeldai nosprauduši pavisam citu dzīves ceļu. Jenkijs bez pastāvīgiem ienākumiem, lai arī izglītots un no labas ģimenes, tur neiederas. Kad Ficdžeralda romānu pieņem izdošanai, situācija mainās mīlētājiem par labu un Zelda drīkst doties uz Ņujorku.
Tā sākas Ficdžeraldu leģenda – Ņujorkas augstākā sabiedrība ar sajūsmu uzņem talantīgo rakstnieku un viņa šarmanto sievu. Abi ir asprātīgi un iznesīgi, vienlaikus stila ikonas un skandālu provocētāji, valdzinoši un burvīgi. Pludo šampanietis, skan džezs, un tenku lapas sacenšas, kura izdomās trakāku stāstu, bet jaunlaulātie dzirkstī. Tā ir viņu dzīves redzamā puse, taču aiz fasādes ir arī citi stāsti. Dažus no tiem pasaulei jau pavēstījuši literatūrzinātnieki, vēl daži, iespējams, taps, bet amerikāņu rakstnieces Terēzes Annas Fauleres romāns mums rāda Zeldu Ficdžeraldu kā talantīgu, brīžiem pārdrošu sievieti, kuras dzīvi iespaido gan viņas pašas un vīra negantie raksturi, gan sabiedrības stereotipiskie aizspriedumi, gan arvien pieaugošais Skota Ficdžeralda alkoholisms, kura iespaidā mīļotais vīrs kļūst īsteni neciešams, gan pašas apslāpētais radošums un gara slimība, par kuras īstumu varam šaubīties. Piedzimt ar ambīcijām un dedzīgu radīšanas vēlmi pasaulē, kur sievietes augstākā sūtība ir “būt sava vīra sievai”, ir neapskaužams liktenis, tomēr arī Zelda ir kļuvusi par leģendu.
Pieejama arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska.
