Tikko iznākušais Deivida Nikolsa romāns “Mēs” ir mānīgi viegls. Tie, kuri no grāmatas kāro saņemt vienīgi izklaidi, lai drusku piesargās, – sekojot teksta brīnišķīgajam plūdumam un smaidot par galvenā varoņa brīžiem pārspīlēti punktuālo attieksmi pret dzīvi, varat attapties, ka bravūrīgais vērotāja smiekliņš teju nemanāmi kļuvis par kamolu kaklā, un sajūtaties līdz asarām aizkustināts.
Vēstījums, kuru pirmajā personā stāsta zinātnieks, pedants un rūcējs Duglass Pītersens, sākas ar viņa sievas Konijas tā starp citu agrā rīta stundā izteikto paziņojumu: “Manuprāt, es gribu tevi pamest.” Pēc divdesmit piecu gadu laulības, veiksmīgas laulības, kurā piedzimis arī pašlaik septiņpadsmit gadus vecais dumpinieks Albijs, pāra vienīgais dēls, kurš rudenī sāks mācības tālu no mājām. Jā, šis ir brīdis, kad Duglasa un Konijas dzīvē gaidāmas pārmaiņas, bet ne jau tādas!
Duglass ir pārsteigts, bet ne iznīcināts – vēl taču ir priekšā lielais Eiropas ceļojums, kurš bijis paredzēts kā dāvana visai ģimenei, pirms Albijs dodas mācīties.
Tā nu visi trīs dodas ceļā, lai Parīzē, Amsterdamā, Minhenē, Venēcijā un Romā baudītu mākslu, brīvību un pēdējo vasaru kopā. Lai gan Duglass no sirds mīl gan sievu, gan dēlu, jau pēc dažām dienām trijotne nonākusi neapskaužamā situācijā. Ķilda seko ķildai, pārpratumi un pārmetumi krājas, un vairs nav tālu līdz tam, ka ikviens labais nodoms var pārvērsties savā pretmetā. Divdesmit pieci gadi – tas ir daudz vai maz? Varbūt pārāk daudz? Laikmetā, kad esam pieraduši izvairīties no grūtībām, jo tās pārvarēt ir pārlieku apgrūtinoši, ilgtermiņa attiecību piekritējs Duglass ir dīvains un dziļākas izpētes vērts. Brīvdomīgā Konija un pusaudzis Albijs, iepazīti caur mīlošā vīra un tēva skatījumu, arvien vairāk iegūst reālus apveidus un lasot brīžiem kārojas iedunkāt katru no trim galvenajiem varoņiem – jo romāns “Mēs” galvenokārt vēsta par to, cik grūti ir pa īstam otru sadzirdēt un saprast – pat tad, ja mīli no visas sirds un dvēseles. Jā, un arī par to, ka saprašana vispār ir ļoti savāda lieta un tai ir daudzas un dažādas formas un gradācijas. Autoram ir izdevies vērīgi un ar mīļu gaišumu parādīt ģimeni no “iekšpuses”, atainojot gan labus, gan sliktus brīžus.
Bet vienlaikus romāns ir arī par mīlestību – mīlestību bez nosacījumiem un prasībām.
Tie, kas lasījuši romānu vai skatījušies filmu “Viena diena”, jau ir iepazinuši Deivida Nikolsa vēstījuma stilu, un ar romānu “Mēs” viņa stāstnieka talants ir kļuvis tikai izteiksmīgāks. Ne velti Seattle Times raksta: “Romānu “Mēs” lasīt ir viegli un aizraujoši; to varētu salīdzināt ar divu ceļojumu aprakstu, kurā viens ceļojums mērāms kilometros, bet otrs – līdzpārdzīvojumos.”
Pieejama arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.
