Edvīna Raupa jaunākā grāmata “Ugunsnedrošs pulss”– grāmata, kas tapusi lēnām vairāku gadu garumā, rūpīgi atliekot malā ikvienu dzejoli, kam piemīt kāda īpaša dzirksts, bet kas nespēja iekļauties iepriekšējos dzejas krājumos. Rūpīgi pārdomātā krājuma uzbūve ļauj nojaust, ka dzejnieks vēlējies parādīt kādas dvēseles dzīves līkločus, kuros netrūkst ne vairākkārtīgas piedzimšanas, ne vairākkārtīgas nomiršanas, grāmatas noslēgumā sasniedzot to pašu punktu, ar ko viss sākās.
Dzejas krājuma māksliniecisko noformējumu un ilustrācijas veidojusi Gita Treice.
Piedāvājam nelielu interviju ar dzejnieku Edvīnu Raupu!
- Cik Jums bija gadu, kad tapa pirmais dzejolis?
Pierakstīt burtnīcās un kladēs dzejoļus sāku 6. – 7. klasē. Pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksni, lielu daļu no šīm kladēm iznīcināju. Vēl ir viens skapītis ar kladēm, bet to gaida līdzīgs liktenis. Ir jau dažas rindas tik mīļas un tuvas, ka žēl izmest, bet – ja uzskati, ka tās nedrīkst publicēt, kāda jēga? Tikai putekļi krājas. Bet šodien ir datori. Ar tiem jābūt vēl uzmanīgākam, jo neredz putekļus.
- Vai ir bijušas situācijas, kad jāceļas kaut nakts vidū, lai pierakstītu “atnākušās” rindas?
Kā nu bez tā. Esmu arī skrējis laukā no kinoteātra un pat teātra izrādes, lai tikai pierakstītu kādu rindu. Jo labas lietas ilgi neatceros. Koncertos sēžu malā vai pēdējā rindā un mēdzu kaut ko rakstīt telefonā. Vai uz biļetes. Bet tagad esmu pacietīgāks. Mēdzu arī noskatīties līdz galam kādu izrādi.
- Vai ir kāda tēma, par kuru noteikti nevajadzētu rakstīt dzeju?
Nevaru iedomāties. Es neizvēlos tēmu, kad jāraksta dzejolis. Iespējams, ka tēmas veidojas no tā, ko esi sarakstījis. Vārdu sakot, tēmas dzejā var atrast, ja meklē. Taču tas nenozīmē, ka nav dzejnieku, kuri spēj rakstīt par konkrētām tēmām. Es to vienkārši nemāku.
- Kuri no latviešu dzejniekiem ir kā iedvesmas avots Jūsu dzejai?
Šobrīd tie ir jaunieši, kuriem ir ap astoņpadsmit. Tā ir paaudze, ar kuru es spēju saslēgties, dibinot apli. Proti, kaut kādas beigas nosacīti sastopas ar kaut kādu sākumu – un sākums ar beigām. Un, kā jau aplī, kurš ir kurš tā īsti nevar saprast. Vienkārši ir izveidojies skaists aplis jūras vidū.
- Novēlējums cilvēkiem, kuri vēl nekad nav lasījuši/nelasa dzeju?
Grūti atbildēt. Esmu dzirdējis, ka daži slaveni mākslinieki mēģina “atrunāt” savus bērnus no mākslinieka likteņa. Šķiet, ka es arī mēģinātu. Droši vien līdzīgi būtu arī ar to lasīšanu. Bet tā ir garāka saruna.
Interviju sagatavoja Linda Zemberga
