Matss un Samsons ir nešķirami draugi.

Kad suns saslimst, zēns kopā ar viņu aizbēg no mājām, lai dotos garā un bīstamā ceļojumā pie vectētiņa Vējavicas – izgudrotāja un zintnieka, kurš dzīvo mazā, brīnumu pilnā namiņā meža vidū. Vai viņi laimīgi nonāks pie vectēva? Vai viņš zinās, kā glābt Samsonu?

 

“Samsons bija mans brālis un labākais suns pasaulē.

Mēs bijām viena vecuma, viņam tikko apritēja desmit gadi – cilvēka gados mērot, tas ir apmēram septiņdesmit. Tātad viņš jau ir vectētiņš.

Bez Samsona man būtu grūti izturēt. Mamma dzīvoja uz citas planētas, bet tēta nebija.[…]

Kad izaugšu, es vēlos kļūt par izgudrotāju, tāpat kā mans vectētiņš. Tad es izgudrošu aparātu, kas suņu teikto pārtulkos cilvēku valodā, un otrādi. Tiesa, es Samsonu vienmēr esmu sapratis. Un arī viņš zināja, ko es domāju, taču ar pieaugušajiem, šķiet, tā vis nav. Ceru, ka šo spēju es nekad nezaudēšu. Lai iemaņas nezustu, es reizēm aprunājos ar suņiem uz ielas. Un man tas sanāk.

Kad veterinārārsts toreiz gribēja Samsonu vienu pašu sūtīt ceļojumā, mans suņabrālis deva ļoti skaidru zīmi, ka vēlas, lai es paliktu kopā ar viņu… Un tā mēs arī darījām.”

 

Vācu rakstnieces Anetes Mīrsvas (1969) stāsts par zēna un suņa draudzību patiks gan maziem, gan lieliem lasītājiem – tas liks domāt, priecāties un skumt…

No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.