Selīns
“Ceļojums līdz nakts galam”
No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš
Grāmatas mākslnieciskais noformējums: Tomass Folks

“Jāņa Rozes apgādā” iznācis franču rakstnieka Selīna romāns ‘’Ceļojums līdz nakts galam’’.
Selīns (īstajā vārdā Luī Ferdināns Ogists Detušs, 1894–1961) ir viens no dižākajiem, radošākajiem un arī skandalozākajiem franču 20. gadsimta klasiķiem.
Kulta autors, kuru paši francūži izteiksmes un iztēles dāvanu ziņā pielīdzina Prustam un Džoisam.

“Ceļojums līdz nakts galam”(1932) ir Selīna pirmais romāns. Daļēji autobiogrāfisks darbs, kur aprakstītais varonis Ferdināns Bardamī nonāk pasaulē, kurā valda brutāls spēks, naids un nicinājums, kā arī spēcīgas jūtas un kaislības.
Grāmatā ar cinisku humoru pasniegtas vairākas tēmas, kuras nav zaudējušas savu aktualitāti arī mūsdienās – patriotisms, medicīna, cilvēka daba, institūcijas, sabiedrība un dzīve kopumā.
Pāris vārdu no tulkotāja Dena Dimiņa par Selīnu un viņa “Ceļojumu”.
“Ceļojums līdz nakts galam” neapšaubāmi ir viens no kreisākajiem, kreizīgākajiem un poētiskākajiem romāniem, kāds jelkad ir nonācis manās rokās – izraisījis kārtīgu skandālu tā iznākšanas laikā (tālajā 1932. gadā), domāju, spēs šokēt ne vienu vien arī mūsdienās. Ne tikai ar savu politisko ievirzi, bet arī ko citu – ar valodas un aprakstu tiešumu, varmācības estētiku, literatūras koncepcijas nolikšanu uz jaunām sliedēm. Jūtām šai romānā ir būtiska vieta, lai arī tās nav gaišas, piepildītas. Drīzāk – traģiskas, plosošas, destruktīvas. Romāna centrā ir karš un nevienlīdzība. Un lielais ceļojums pretim nāvei – dzīve… Romāns var šokēt ar to, ka atver acis un liek paskatīties uz lietām citādi. Tas var izsist no komforta zonas gluži kā auksta duša, romāni par holokaustu vai domas par bēgļiem. Selīnam pārmet cinismu, nihilismu, un arī dažus faktus no viņa biogrāfijas. Bet neviens nenoliegs, ka Luī Ferdināns Selīns (Louis-Ferdinand Céline), parasti saukts vienkārši par Selīnu, ir dižs rakstnieks, mākslinieks, ko paši francūži gara jaudas un iztēles dāvanu ziņā pielīdzina Prustam Džoisam un daudziem citiem dižgariem pirms un pēc viņa. “Ceļojums” noteikti ir lieliskākais Selīna darbs. Ne tikai tāpēc, ka rakstīts ar jaunības degsmi, ne tikai aizraujošā vēstījuma pēc – galvenais, ar ko Selīns ir iegājis 20. gadsimta franču literatūras vēsturē, ir novatoriskā, sarunvalodai tuvinātā izteiksme, kas pirmoreiz parādās tieši šajā darbā un radikāli maina izpratni par literatūru, īpaši ar ētiku un estētiku. Selīns pats apgalvoja, ka viņa valoda esot “antiburžuāziska” tā esot sabiedrības upuru valoda. Pirms Selīna vismaz franču kultūras telpā literatūrā bija pieņemts pakļauties ideoloģiski konservatīvām paradigmām, lietot literāru valodu; ja arī sporādiski parādījās sarunvaloda, tā bija pieļaujama tikai dialogos, tautas pārstāvju runā, lai vairotu vēstījuma ticamību, bet nekur citur. Selīna vēstītājs runā sarunvalodā no sākuma līdz beigām. Ar savu piezemētību un spontānajiem izlēcieniem rada īpašu gaisotni, plēš jokus un tīksminās par vārdu skaņu. Bet nevajadzētu domāt, ka romāna stilistiskā drēbe ir viendabīga. Tā ir apzināti daudzslāņaina. Autors spēlējas arī ar literāru, konvencijām atbilstošu valodu. Vietām viņš rada pats savus vārdus. Citkārt viņš ir smalks, ak, cik maigs un poētisks! Prastais mijas ar patētisko, dzejisko.

Laikraksts “Le Monde” ir iekļāvis Selīna ‘’Ceļojums līdz nakts galam’’ 100 gadsimta grāmatu sarakstā.
Grāmata ir pieejama visās Jāņa Rozes grāmatnīcās.