Eduards Aivars (īst. v. Aivars Eipurs), dzejnieks, prozaiķis, publicists, dzimis 1956. gada 13. martā Pabažu (Rīgas rajons) Ainavās. Tēvs – celtniecības speciālists, māte – statistiķe. Mācījies Saldū, 1974. gadā absolvējis Limbažu 1. vidusskolu, studējis LVU Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1974–1979, 1985–1986). Strādājis dažādus darbus – skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, RLMVM (jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks), A. Brigaderes muzejā Sprīdīši, laikrakstā Pionieris (vēlāk LaBA) bijis redaktora vietnieks, paralēli izdevis žurnālu jauniešiem Parks (1990–1992), bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā (1993–1998). 1996. gadā izdevis jaunās literatūras žurnālu Mute (iznācis 1 nr.). Bijis laikraksta Rīgas Balss nodaļas redaktors. Publicējis slejas, apskatus par literatūru un kultūru, esejas laikrakstos Kultūras Forums, laikraksta Latvijas Avīze pielikumā Kultūrzīmes, Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS u. c. Aktīvi piedalās žūrijās (Latvijas Literatūras gada balva, Baltijas Asamblejas balva, Valsts Kultūrkapitāla fonda Literatūras nozares ekspertu komisija) un literatūras vērtēšanas procesos kopumā. Kopš 2019. gada strādā Jāņa Akuratera muzejā.
Eduards Aivars (īst. v. Aivars Eipurs) – dzejnieks, prozaiķis, publicists. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1992. gada. Latvijas Rakstnieku savienībā konsultē jaunos autorus. Eduarda Aivara dzejā raksturīga paradoksu un ironijas poētika, asredzīga laikmeta negāciju fiksācija, lakoniska, bet vienlaikus precīza dzejas valoda, taču dzejas noskaņa kopumā iekļaujas romantiskās pasaules izjūtu gammās.
Daiļrade
Pirmā publikācija – raksts Zemeslodes priekšsēdētājs no Astrahaņas, akcentējot dzejnieka V. Hļebņikova simtgadi laikrakstā Padomju Jaunatne (02.11.1985). Pirmā dzejas publikācija laikrakstā Literatūra un Māksla (20.12.1985). Dzejas debijas krājums Dejas tika laists klajā 1991. gadā. Par piekto dzejas krājumu Es pagāju (2001) ieguvis vairākas atzinības: Kultūras fonda un Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajā konkursā laureāts dzejā, bet 2002. gadā par šo krājumu piešķirta Dzejas dienu balva. Krājums Sakvojāžs (2011) tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai un ieguva Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu Sudraba tintnīca”. Aivars Eipurs sakārtojis dzejoļu antoloģiju Viens dzejolis. 2013 (2013).
Dzejnieka daiļradē kopumā būtiska ir vertikāle, proti, t. s. pasaules koka sakrālās daļas – skats veras augšup Visumā, debesīs, pie taureņiem, Dieva un mākoņiem, kas ir kā «milzīgu augstmaņu parūkas / Tie ir Latvijas Alpi» (Parādības, 16. lpp.). Savukārt dzejnieka horizontālā ass ir profānā pasaule jeb ikdienība, kas nereti atblāzmojas atmiņu poētikā, ceļojumu pieredzē un reālijās, kas veido otru krājuma sajūtu vadlīniju (tēva mājas, bohēmiskā 20. gadsimta 80. gadu vide un personības, ceļotāja sajūtas Eiropas zemēs, dzejnieka šobrīd iemītās Jelgavas takas, objekti u. c.). Eduarda Aivara poētikā sakrālais ar profāno harmoniski saplūst, veidojot īpašu laiktelpas noskaņu. Dzejnieka liriskais varonis arvien ir jauneklīgs, spēka un vīrišķīgā brieduma pilns, tomēr vietumis ieskanas arī rezignācija un viedums, kas raksturīgs dzīves pieredzes bagātam mūžam. Dzejnieks kopš krājuma Sakvojāžs piedāvā savā ziņā unikālus – jo pasaules literatūrā šīs dzejas formas līdzinieku acīmredzot nav – dzejoļus ar gariem virsrakstiem («DZEJOLIS, KURĀ IET DIVAS ŽIRAFES UN VIENA ATSITAS AR GALVU PRET SAULI TĀ, KA SAULE NOKRĪT / Tumsa» (Parādības, 87. lpp.). Autora pieredzē ir arī iejušanās pretējā dzimumā: krājumā Sāras mīlestība (2008) iesāktas rotaļas ar dzimumidentitāti, proti, pārtopot sievietē un rakstot dzeju it kā no sievietes pozīcijām. Kopš pirmajiem krājumiem Eduarda Aivara poētikas stils ir bagāts vizuāli akustiskiem signāliem (piemēram, burtu izcēlumi un performance ar stila figūrām), citvalodu ievijumiem, veidojot paradoksus, kā arī intertekstualitāti, kas ir viens no dzejnieka iecienītākajiem dzejoļa dziļslāņa veidošanas paņēmieniem.
Par autoru
Raups E. Balodis ar zaļiem spārniem // LMM, 9./16.05.1996.
Berelis G. Poēzija kapsētas vietā // Izgl. un Kultūra, 30.05. 1996.
Laiks, kad sasnieg visbaltākais vasaras sniegs: (Saruna) / Pierakstījusi M.Zieda // Neatkarīgā Rīta Avīze, 03.01. 2000.
Līvena L. Bet tauta saka: raksti sev // LM Ljā, 20.04. 2000.
AS Preses nams, Kultūras fonda un Rakstnieku savienības rīkotā konkursa laureāts dzejā par krājumu Es pagāju (2001)
Dzejas dienu balva par krājumu Es pagāju (2002)
Dzeja
Dejas (1991)
Jā (1996)
Ainava kliedz (1996)
Vasaras sniegs (1999)
Es pagāju (2001)
Jauns medus [dzejas izlase ar jaunu krājumu] (2006)
Sāras mīlestība (2008)
Sakvojāžs (2011)
Parādības (2016)
Īsproza
Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008)
Minimas jeb Zemestrīce zābakā (2013)
Tulkojumi
Dilans Tomass. Svonsija. Tēlojums. Parks, 1, 1990
Andrē Bretons. Sirreālisma manifests, 1924. Karogs, 12, 1990
Boriss Grebenščikovs. Dziesmas teksts. Parks, 2, 1991
Romans Pillava. Dzejoļi, Karogs, 9, 2005
Žanna Kaļņicka. Trīs stāsti. Karogs, 10, 2005
Publicētie tulkojumi citās valodās
Post Modern. 6 dzejnieku antoloģija. SZOMBATHELY, 2005
(ungāru)
www.thedrunkenboat.lv, interneta žurnāls, decembris, 2005 (angļu)
Literaturo i menas, 2004 (lietuviešu)
Rodnik, žurnāls Avots, 1987 (krievu)
Eduards Aivars
