Gunta Šnipke dzimusi 1955. gada 16. aprīlī Liepājā. Tēvs Edvīns Eglājs (īst. vārdā Edvīns Šnipkis) – dzejnieks un publicists. 1972. gadā beigusi Liepājas 5. vidusskolu, 1978. gadā absolvējusi Rīgas Tehniskās universitātes Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu. Sertificēta arhitekte. Darbu sākusi kā strādniece Liepājas tipogrāfijā un bērnudārza Saulīte auklīte skolas brīvlaikā (1969. un 1971. gadā). Strādājusi par arhitektūras tehniķi un arhitekti institūtā Rūpnīcprojekts (1977–1981). 1981. gadā strādājusi par arhitekti institūta Komunālprojekts Liepājas nodaļā (1981–1993). No 1993. Līdz 1998. gadam bijusi arhitekte SIA Arhitekta G. Vīksnas birojs. Pildījusi Liepājas pilsētas galvenā mākslinieka pienākumus no 1998. līdz 2003. gadam. Liepājas pilsētas galvenā arhitekta vietniece no 2003. līdz 2006. gadam. Kopš 2006. gada Liepājas pilsētas būvvaldē strādā par Vecliepājas rajona arhitekti.
Gunta Šnipke – latviešu dzejniece, arhitekte. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada. Guntas Šnipkes māsa ir prozaiķe un dzejniece Jana Egle (īst. vārdā Jana Rūce).
Daiļrade
Guntas Šnipkes pirmā publikācija – dzejolis Dzejas dienu lapā žurnālā Veselība 1970. gada septembra numurā. Kopš 1970. gada dzejas publikācijas (arī proza un viena luga) visos Liepājas un novada plašsaziņas līdzekļos, kā arī laikrakstos LMM, Labrīt, Neatkarīgā, Kultūras Forums, žurnālos Liesma, Avots, Karogs, Teātra Vēstnesis, Vārds u. c. 1987. gadā dzejoļu kopa publicēta jauno autoru kopkrājumā Acis. 1993. gadā portālā www.liepajniekiem.lv publicēts romāna Bezvējš fragments, romāns nav pabeigts. Savukārt luga Brīnums (1996, iestudēta Saldus Tautas teātrī 1998. gadā) iestudēta Liepājas teātrī, bet 1997. gadā žurnālā Teātra Vēstnesis (Nr. 2) publicēta luga Brīnums. Ziemassvētku pasaka. Dzejoļu kopa publicēta kopkrājumā Liepājnieku smilšu rausis (1999). 2008. gadā piedalījusies Zigmara Liepiņa muzikālā koncertuzveduma Kapteiņa stāsti veidošanā. Kopš 2016. gada Guntas Šnipkes jaunākā dzeja publicēta žurnālā Domuzīme, portālos punctummagazine.lv un satori.lv, LRS laikrakstā konTEKSTS. Guntai Šnipkei izdoti trīs dzejas krājumi: …bērns ienāca… (1995), … un jūra (2008), Ceļi (2018). Par krājumu Ceļi Gunta Šnipke ieguva Dzejas dienu balvu (2018) un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu Sudraba tintnīca (2018).
Gunta Šnipke prot ritmizēt dzeju, vienmērīgi, bet vienlaikus neatlaidīgi, pat mazliet šerpi un mērķtiecīgi (noteikti ne līgani, salkani vai sentimentāli, kas viennozīmīgi nav Guntas Šnipkes dabā). Krājuma Ceļi kontekstā simpatizē dzejnieces tiešums un neliekuļošana nedz vēstures, nedz ikdienības priekšā, kā arī autores izvēle lietot arī dialektismus – dažviet dzejas leksikā manāms kurzemnieciskais akcents. Dzejnieces iecienīts rimizēšanas paņēmiens ir atkārtojuma figūras, īpaši viena vārda vai frāzes daudzkāršošana, tādējādi akcentējot, pat padziļinot dzejoļu zemdzīles. Starp citu, vārdu un rindu virtenes veido mezglotu striķi (ar katru nākamo frāzi katrs nākamais mezgls top arvien lielāks), un tie visi teksta noslēgumā sasienas ciešā lielā mezglā, proti, gandrīz neiespējami izraut fragmentu no Guntas Šnipkes dzejoļa, jo tad ir risks zaudēt emocionāli kāpināto kopnoskaņu.
Dzejas dienu balva (2018)
Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balva Sudraba tintnīca (2018)
…bērns ienāca… (1995)
…un jūra (2008)
Ceļi (2018)
Gunta Šnipke
